Šogad jau divpadsmito gadu laikraksts „Diena" un telekompānija TV3 organizē projektu „Latvijas lepnums", aicinot no 11. augusta līdz 10. oktobrim iesniegt pieteikumus par pašaizliedzīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, kuri vairojuši valstī labo, nesavtīgi palīdzot kādam nelaimē, dodot cerību, iedvesmojot vai pat īstenojot cita klusi lolotus sapņus.
Projekta laikā līdz gada beigām laikraksts „Diena" stāstīs par „Latvijas lepnumam" pieteiktajiem cilvēkiem, savukārt Otrajos Ziemassvētkos, 26. decembrī, „Latvijas lepnums 2015" noslēgsies ar godināšanas ceremoniju kanālā TV3, kurā simboliskā „Latvijas lepnuma" balva – Zelta ābele – tiks pasniegta desmit nominācijās. Arī šogad „Latvijas lepnuma" balvas laureātus noteiks „Latvijas lepnuma" žūrija.
Projekta iepriekšējos gados starp nominantiem bijuši arī vairāki mūspuses ļaudis, kuri ikdienā klusām dara labus darbus, neprasot publisku paldies, ļaudis, no kuriem staro labestība un kuri ir gatavi steigties palīgā citiem, nedomājot par sevi.
Arī šogad „Latvijas lepnumam" ir ieteikti vairāki mums visiem zināmi cilvēki, un projekta organizatori ir atsūtījuši „Staram" dažas no pieteikuma vēstulēm. Lūk, ieskats to fragmentos:
„Uz Madonas slimnīcu pie daktera Imanta Stradiņa brauc pacienti no gandrīz visām Latvijas pilsētām: Valmieras, Rīgas, Daugavpils, Jēkabpils, Aizkraukles u. c. Pat no tām pilsētām, kur ir savi endoprotezēšanas centri. Labie vārdi par šo ārstu ceļo no mutes mutē jau sen. Dr. Stradiņa palīdzību meklē arī pēc traumām, lūzumiem, nelaimes gadījumiem. Ir bijuši gadījumi, kad pacientu radinieki ņēma savējos ārā no citu slimnīcu ķirurģijas nodaļām un veda uz Madonas slimnīcu, jo zināja, ka šis ārsts izdarīs visu iespējamo, bet māsiņas palīdzēs slimniekam piecelties kājās.
Arī man ir nācies ārstēties pie dr. Stradiņa. Slimoju jau sen un šajā laika posmā apmeklēju vairākus ārstus, kuru attieksme bija dažāda: kāds uzmanīgi uzklausīja, kāds – ne, bet kāds vienkārši dzina ārā no kabineta, sakot: „Kad atnāksiet ar spieķīti, tad varēsim runāt!" Rīgā operāciju gaidīju sešus gadus, bet tā arī nesagaidīju. Bija jau pavisam slikti. Aizbraucu uz Madonu. Pirmajā konsultācijā ārsts uzreiz atrisināja jautājumu par manu ārstēšanu. Pieņemšana ilga vien piecas minūtes, bet viss bija tik ļoti precīzi un konkrēti, ka priekš manis tas bija ļoti negaidīti. Dakteris Stradiņš teica: „Gada, pusotra laikā veiksim abas operācijas." Nu tas ir noticis, un es varu dienā noiet 10-15 km, brīvi braucu ar velosipēdu, varu viegli uzkāpt uz 50-60 cm augsta pakāpiena, piedalos nūjošanas sacensībās, noeju 5 km 40 minūšu laikā. Priekšā ziema, tātad būs slēpes.
No dr. Stradiņa staro pilnīgs miers un pārliecinātība, tādēļ man nebija nekādu baiļu, dodoties uz operācijām. Dr. Stradiņa pacientu vecums pārsvarā pārsniedz 60 gadu. Izrakstoties viņi saka: „Mēs par mūsu Ārstu visu mūžu Dievu lūgsim!" Ar šādiem vārdiem vējā nemētājas.
Jēkabpiliete Marina Celmiņa"
„Kristofs Aleksandrs ir Francijas pilsonis, kurš pirms 20 gadiem Latvijā nodibināja Grašu bērnu ciematu, kas šajos gados ir devis patvērumu un lielisku ģimenes sajūtu daudziem Latvijas bāreņiem.
Bērni, kuri nonāk Grašos, dzīvo trīs mājiņās. Katras mājiņas iemītnieki ir līdzīgā vecuma grupā. Meitenes un zēni dzīvo atsevišķās mājiņās. Bērniem pa vasaras brīvdienām tiek dota iespēja doties uz ārzemēm un dzīvot audžuģimenēs. Paldies Kristofam par viņa sirdssiltumu!
Edgars Leinasars"
„Bērnu aprūpes centra „Ozoli" vadītāja Sarmīte Pabērza nav tikai centriņa vadītāja. Viņa nav vienkārši cilvēks, kurš dara savu darbu, viņa centra iemītniekiem ir mātes vietā. Šī sieviete pārdzīvo par katru no saviem centra bērniņiem, viņa cīnās kā lauvene, lai bērniem būtu labi. Bērni centriņā ierodas apjukuši, bailēs nesaprotot, kas notiek, bet viņa tiešām kā mamma apskauj tevi, un tu jūti, ka esi drošībā!
Ja ir skumji, viņa ir pirmā, kas būs blakām, uzklausīs un dāvās savu siltumu. Viņa pati mūs visus uzskata par saviem bērniņiem, un mēs to jūtam. Pat ja kāds ir devies jau savā dzīvē, viņa interesējas, piezvana, uzraksta un katros svētkos atceras. Viņa ir ļoti pozitīvs un gaišs cilvēks, un tāda viņa mums paliks – mūsu MĀMIŅA!
Esmu bijusī namiņa iemītniece. Nu pagājuši trīs gadi, kā dzīvoju savu dzīvi, bet visu šo laiku mēs ar centriņa vadītāju sazināmies, un viņa vienmēr ir pirmā, kas uzraksta, piezvana, kaut vajadzētu būt otrādāk…
Viņa ir tiešām pelnījusi būt LATVIJAS LEPNUMS!
Kristīne Ivdra (Ribakova)"