Pārtikas ražotāji aktīvi iekaro jaunus tirgus, jauni produkti nenovēršami ienāk arī Latvijas ļaužu ēdienkartē. Čia sēklas, godži ogas, spirulīna (aļģe) – tie ir tikai daži eksotiski produkti, ko daudzi savā uzturā jau pamēģinājuši.
Savukārt Signe Meirāne bija viena no divām Latvijas žurnālistēm, kas jaunās pārtikas seminārā Briselē baudīja skudras, bišu kāpurus un sienāžu buljonu. – Skudras man garšoja vismazāk, – nosaka pārtikas lietpratēja. – Bija sajūta, ka baudu greipfrūta un citrona ēteriskās eļļas, un pēc tam šķita, ka skudru kājiņas palikušas starp zobiem. Toties, ja nezinātu, ka tie ir bišu kāpuri, apēstu vēl sešas tādas uzkodas. Nobaudīju vien kumosu, jo sajūta, to ēdot, bija vairāk galvā, nekā garšā…
Interesanti, ka Apvienoto Nāciju Organizācija pārtikā jau vairākus gadus aicina patērēt dažādus insektus – ar vienu karoti šī produkta varot saņemt vairāk proteīna, nekā apēdot lielu gaļas gabalu. Iespējams, vieglāku ceļu eksotiskiem kukaiņiem uz mūsu šķīvjiem pavērs Eiropas Savienības regula par „jauno pārtiku", kas jauno produktu ienākšanu Eiropas tirgū plāno regulēt precīzāk.
Līdz šim daudzu jaunu produktu nokļūšana veikalu plauktos bija apgrūtināta, jo to noteica pirms 18 gadiem tapusī Eiropas Savienības regula. Tagad Eiropas Savienība iecerējusi sakārtot jauno produktu ievešanu un, protams, to pārbaudi. Jaunie noteikumi gan neattieksies uz klonētiem un ģenētiski modificētiem produktiem.
– Latvijā godži ogas un čia sēklas ir tirdzniecībā, acīmredzot latvieši ir atzinuši, ka tās ir derīgas uzturā, bet turpmāk jaunajiem produktiem atļaujas tiks saņemtas Eiropas mērogā, un instances ietvaros darbosies eksperti. Ar regulu „jaunajai pārtikai" deputāti veido sistēmu, kā tiks pateikts, vai šie produkti ir labi un derīgi, – komentē EP deputāte Inese Vaidere.
Likumdevēja izpratnē Eiropai jauna pārtika ir arī bišu kāpuri un spirulīnas pulveris, tāpat laboratorijā radīta pārtika, piemēram, no govs audiem audzēta gaļa un mākslīgi radīti nanoprodukti. (Jau gara acīm redzu, kā mūsu bērni, piemēram, gavilēs par inženierijas ceļā iegūto produktu nanodaļiņām, kas limonādei pēc sakratīšanas liek mainīt krāsu.)
Labi, ka daudziem eiroparlamentāriešiem tomēr ir bažas par šādas pārtikas drošību. Tāpēc Eiropas Parlaments apņēmies uzlabot jaunās pārtikas regulu ar normām, kas garantēs, ka lietotāji no jaunās pārtikas nenomirs.
Eiroparlamentāriete Inese Vaidere uzskata, ka Eiropai gan vairāk par kukaiņiem un visādiem dīvainiem eksotiskiem augļiem vajadzētu pārskatīt attieksmi pret pašu audzēto un saražoto ēdienu. Sevišķi turīgajās valstīs milzīgs pārtikas daudzums nonāk atkritumos. „Pētījumi rāda, ka 25 procentus saražotās pārtikas pasaulē izmet ārā. Tai pašā laikā daudzās vietās pārtikas pasaulē trūkst. Ja mēs viena kilograma apelsīnu vietā, ko varam izlietot, nepirktu trīs, mēs varētu nesatraukties, ka parādās vajadzība pēc jaunās pārtikas un ĢMO (ģenētiski modificētiem organismiem)."
Pret jauno pārtiku, sevišķi nanotehnoloģiju izmantošanu, aktīvi iestājas Francija un Vācija. Tas tāpēc, ka nepietiek informācijas, pētījumi nav noslēgušies, lai pateiktu, ka tā ir veselībai nekaitīga. Kulinārijas eksperte un žurnāliste Signe Meirāne izsaka aizdomas, ka jau šobrīd Eiropā nopērkamie produkti satur nanopārtikas sastāvdaļas. Cik liela industrija aiz tā visa ir paslēpusies, neviens atbildi nesniedz.
Pašlaik jaunas pārtikas reģistrācija ilgst trīs gadus, maksā ap 400 000 eiro. Kopš 1997. gada saņemti 179 pieteikumi reģistrācijai, taču akceptēti tikai 80. Pēc jaunās kārtības atļaujai produkta ienākšanai tirgū būs nepieciešami septiņi mēneši. Pieteikumu izskatīs Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde, izmaksas būs mazākas, bet vienlaikus eiropiešus nedrīkstēs padarīt par eksperimenta trusīšiem un aiz robežām konkrētajam produktam vajadzēs būt lietotam uzturā vismaz 25 gadus.