Kad lasīsit šīs rindas, iespējams, jau būs zināms partijas „Vienotība" frakcijas lēmums par to, vai savās rindās paturēt vai izslēgt deputātu Dzintaru Zaķi. Nav šaubu par to, kāds būs lēmums, jo par vēlmi pamest partiju Zaķis pats paziņoja jau pagājušajā nedēļā, līdz ar to viņa palikšana vai nepalikšana frakcijā ir vairs tikai formalitāte.
Arī paša Zaķa lēmums ir visai formāls, jo, ja tic viņa partijas biedriem, atbalsta ierosinājumam nākamajā partijas valdes sēdē par viņa izslēgšanu netrūktu.
No malas raugoties, situācija ar Dzintaru Zaķi ir traģikomiska. Jau kopš 12. Saeimas vēlēšanu rezultātu paziņošanas un pirmās publiskās informācijas parādīšanās par balsu pirkšanu Zaķis (izmantojot šobrīd televīzijas seriālu vidē populāro tēmu) bija gluži kā dzīvais mironis, kursēja pa Saeimas ēku un komiteju telpām, tikai diemžēl ar viņu neviens, atskaitot žurnālistus, īpaši komunicēt nevēlējās.
Politiķa nedienas
Savulaik ietekmīgā „Vienotības" politiķa nonākšana nežēlastībā notika pamazām. Atminēsimies, ka pirmo reizi tā pamatīgāk „zem sitiena" Dzintars Zaķis nonāca pirms trim gadiem, kad toreizējo „Vienotības" frakcijas vadītāju, kas bieži izteicies par ēnu ekonomikas apkarošanas un godīgas nodokļu nomaksas nepieciešamību valstī, apvainoja iesaistē „legālas nodokļu apiešanas" shēmā. Līdz ar to, Zaķim iegādājoties automašīnu Volvo XC60, Valsts kase netika pie ieņēmumiem aptuveni deviņu tūkstošu eiro apmērā. Par šo nepatīkamo epizodi Zaķim ilgi vajadzēja taisnoties, tai skaitā priekšvēlēšanu periodā.
Daudz iznīcinošāks politiķim bija pēdējais belziens, kuru palīdzēja izdarīt viņa paša partijas biedrs, Viļānu novada domes deputāts Juris Vidiņš, kura iesniegums Drošības policijai izgaismoja patiesos iemeslus „Vienotības" neparasti labajiem panākumiem dažos Latgales novados, kur tradicionāli uzvaru svinēja „Saskaņas centrs". Saskaņā ar viņa teikto – īpaši labos rezultātus tieši jēkabpilietim Dzintaram Zaķim varētu izskaidrot ar nelikumīgām aktivitātēm, tostarp balsu pirkšanu. Vienā no daudzajām vēlētāju balsu pirkšanas lietām, kas tika ierosinātas un izskatītas tiesā, spriedums jau ir stājies spēkā, līdz ar to pilnīgi droši varam runāt, ka balsu pirkšana 12. Saeimas vēlēšanās ir notikusi, un ir skaidrs, ka tā notika par labu Dzintaram Zaķim. Kā zināms, apsūdzība par vēlētāju uzpirkšanu ir uzrādīta arī vairākiem mūsu reģiona cilvēkiem. Cēsu rajona tiesa 20. oktobrī sāka skatīt lietu par vēlētāju uzpirkšanu 12. Saeimas vēlēšanās partijas „Vienotība" kandidāta Dzintara Zaķa labā, kurā apsūdzētas četras personas: kādreizējais Saeimas deputāts un „Vienotības" biedrs, madoniešiem labi pazīstamais ķirurgs Igors Aleksandrovs, Guntars Veldre, Artūrs Kleins un Dolārs Kleins. Tomēr lieta bija jāatliek uz janvāri, jo viens no apsūdzētajiem neieradās uz tiesas sēdi. Līdz tiesas sākumam pirmstiesas izmeklēšanā visi četri apsūdzētie atzīst savu vainu vēlētāju uzpirkšanā.
No lietas apsūdzības zināms, ka uzpirkti tika vairāki desmiti vēlētāju, organizēts arī autobuss, lai nogādātu vēlētājus nobalsot iecirknī. Neoficiāli zināms, ka apsūdzības saistītas ar divu autobusu organizēšanu no Ērgļiem un Madonas uz vēlēšanu iecirkņiem Balvos un Dekšārēs.
Jautājums, ko katrs no mums sev var uzdot, saistās ar to, vai balsu pirkšanā bija iesaistīts pats Saeimas deputāts, vai arī viņa „labvēļi" uz savu galvu sadomāja organizēt atbalsta pasākumus Latgalē jau tā populārajam deputātam.
Uz šī fona visai nožēlojami izskan Zaķa skaidrojums par vēlmi izstāties no partijas: „Lai sekmīgāk un bez intrigām varētu kalpot saviem vēlētājiem Latgalē." Kas tad īsti bija tie Dzintara Zaķa vēlētāji? Lielākoties no malu malām salasīti plenči un dienaszagļi, kas bija gatavi savu balsi notirgot par dažiem eiro. Precīzāku apliecinājumu metaforai par to, ka politiķi ir vēlētāju spogulis, kā Zaķa gadījumā mums laikam neatrast.
„Vienotības" stāja
Taču Dzintara Zaķa gadījums liek ne tikai plašāk paraudzīties uz viena atsevišķa deputāta morālo un ētisko stāju, bet arī izgaismo plašākas problēmas, kuras valda Latvijas politiskajā vidē, šai gadījumā – vairāk tieši „Vienotībā". Ja tic Zaķa izteikumiem, neviens no „Vienotības" vadības pie viņa neesot vērsies ar aicinājumu no partijas izstāties. Zaķa un „Vienotības" politiķu vārdu apmaiņa šobrīd vairāk atgādina mazu bērnu kaujas smilšu kastē. Zaķis saka, ka partijā ilgu laiku valda zināma stagnācija. Trūkst spilgtu līderu un politisko iniciatīvu. Partijas iekšējie grupējumi tā vietā, lai darītu valstiskās lietas, nodarbojas ar ķildošanos un savstarpēju apkarošanu. Viņa vēlētājus, redz', tas neapmierina. Otrais pēc ietekmes cilvēks „Vienotības" Saeimas frakcijā Kārlis Šadurskis savukārt uzmet lūpu un nosaka – „acīmredzot „Vienotība" vairs nav gana laba partija Zaķa kungam". Drīzāk gan vietā būtu jautājums – kādēļ Zaķa kungs visu šo gadu (neceļot augšā senākus notikumus) bija gana labs „Vienotībai"? Kādēļ partijas vadības pirmā reakcija bija vērsties pret cilvēku – pašu pārstāvētās partijas biedru un Viļānu nodaļas vadītāju, nevis pārbaudīt, cik pamatota ir viņa sniegtā informācija (kā vēlāk uzzinājām – ļoti pamatota)? Kādēļ, sākoties vienai ar balsu pirkšanu saistītajai tiesas prāvai pēc otras, „Vienotības" politiķi to vien varēja darīt, kā nevarīgi plātīt rokas, sak', nav tiesas sprieduma – nav vainīgs. Partijai, kura nemitīgi uzsvērusi savu politisko šķīstumu, pēdējos gados ir bijis pārāk daudz atkāpju no pašu izbazūnētās augsti uzliktās ētikas latiņas (skatīt Solvitas Āboltiņas iekļūšanu 12. Saeimā). Raugoties uz to, cik dinamiski „Vienotība" pašattīrās, varam tikai zīlēt, vai šī procesa beigās maz pati partija būs palikusi.