16,4 kilogrami – tik lielu līdaku no Āķēnu (Pulgošņa) ezera ūdens izmānīja Ērgļu hobijmakšķernieks Juris Vids tieši savā dzimšanas dienā. Loms tika nofotografēts un tiks nosūtīts žurnālam "Copes Lietas".
– Lai tiem, kas sevi uzskata par komerczvejniekiem, nedaudz pasāp sirds, ka tādu "kukaini" palaiduši garām, – sacīja Juris Vids, rādot fotogrāfijas. Lielā līdaka uzķērusies uz veco, labo vizulīti, kas tiek saukts par čornospinku (melnmuguri). Svēris lomu kopā ar kaimiņu Gunti Zaretoku, kas palīdzēja arī tikt ar līdaku galā, un cepta zivs galdā tika vairākiem līdakas cienītājiem. Toties galva tika saglabāta taksidermijai (izbāšanai), lai saglabātu kā trofeju.
Juris Vids neuzskata, ka pieder pie tiem makšķerniekiem, kuri katru brīvu brīdi raujas pie ūdeņiem un tur vien tikai sēž no rīta līdz vakaram, jo vēl ir arī citas aizraušanās. Patīk spēlēt Madonas zolītes turnīrā, kas notiek "Rudzonā". Tās ir sacensības, kur beigās var cerēt uz tikšanu labāko zolmaņu trijniekā.
Kā atcerējās Juris Vids, šī viņa makšķernieka gaitās nebūt nav lielākā līdaka, jo trīs līdakas Lubāna ezerā stundas laikā noķertas pirms daudziem gadiem. – Kas tik viss dzīves laikā ticis nomakšķerēts! No mazām zivtelēm līdz pat šādai līdakas "vecmāmiņai". Latvijā esmu no ūdens izmānījis divus samus, pa 21 kilogramam katru. Vienpadsmit gadu braucu makšķerēt uz Spāniju, kur var nomakšķerēt lielus samus. Mājās ir fotogrāfija, kur abi ar brāli turam vienu tādu lielu samu, kura svars ir ap 70 kilogramu. Man makšķernieku stāsti parasti nepatīk, bet uzskatu, ka katram makšķerniekam ir jābūt līdzi nopietniem rīkiem, lai zivij nepaliktu izvēle. Man viss ir no "miera laikiem", nemaz nevajag neko supermodernu, jo zivs jau firmu neskatās, – atklāja redakcijas viesis. – Ja esi ticis līdz ezeram (beidzamajā laikā copēju Ērgļu pusē – Āķēnu jeb Pulgošņa ezerā), noteikti kāda zivs pieķeras, kaut pacietība nemaz nav mana stiprā puse. Zināju, ka daudzi šajos ezeros mētā savus makšķerkātus cerībā uz lielo lomu. Pie Pulgošņa ezera ir skaista lauku māja "Ezermaļi", kur saimnieko atsaucīgie Zenta un Aivars Štili. Man ļoti patīk "Ezermaļos" izveidotā vide. Tā ir īsta zemnieku sēta ar vistām, govīm, suņiem, kaķiem, kur viss notiek, kā jau īstos laukos. Esmu bijis makšķerēt arī Vestienas pagasta Kāla ezerā, bet turp ir tālāk jābrauc. Atrodoties pensijā, brīvs no darbiem, protams, braucu uz tiem ezeriem, kur vēlos, un tad, kad vēlos, kad ir brīvs un arī skaists laiks, lai atpūstos pie dabas. Mums Ērgļu pusē ir daudz skaistu vietu pie ūdens, ir savs zivkopības speciālists, ihtiologs Māris Olte. Mani interesē viss, kas ir labs un ievērības cienīgs. Cienu katru zivi, kas pieķeras uz kukurūzas, mīklas ēsmas, arī raudiņas, rudužus, kaut pats neesmu nekāds lielais zivju ēdienu piekritējs. Ja nu kas garšo, tā ir fileja, kur nav asaku, –
stāstīja Juris Vids.
Aktīvo darba mūžu – 49 gadus – viņš ir strādājis "Rīgas satiksmes" avārijas dienestā, uz Ērgļiem atnācis dzīvot no Siguldas. Jaunības dienas pavadītas Ērgļos, kur dzīvoja audžutēvs. – Ar mana mūža viena gada piedzīvojumiem citam pietiktu visam mūžam, – konstatēja Juris Vids. Viņam patīk arī ceļot, esot apceļots "lielais piecnieks" – gūts ieskats visos pasaules lielajos okeānos, jo tur bijusi iespēja peldēties. – Tas tāpēc, ka esmu apskatījis daudzas valstis. Pēc darba avārijas dienestā, kas bija viens no mobilākajiem glābšanas dienestiem, prasījās arī pēc pamatīgas atslēgšanās, aizmirstot, kā ir glābts cilvēks, kas pakļuvis zem tramvaja, kā ir strādāts vietā, kur nokritusi lidmašīna, kas ir bijis jāredz savām acīm. Aizbraucot ceļojumā, var iztīrīt galvu. Esmu guvis atziņu, ka labāk atrast dažādus veidus atpūtai, nevis gaidīt rindā pie daktera ar sūdzībām.