Nupat būs pagājuši divi gadi, kopš Jaunkalsnavā tika renovēta sociālā dzīvojamā māja Ceriņu ielā, tādējādi paverot iespēju sociāli mazāk aizsargātajām un maznodrošinātām personām krietni uzlabot savu ikdienu.
Jāatgādina, ka arī iepriekš bijušajā muižas kompleksa ēkā atradās dzīvokļi, taču rekonstrukcijas laikā tika siltināta tās fasāde un jumts, palielinot mājas energoefektivitāti, ēku pielāgoja personu ar kustību traucējumiem vajadzībām, kā arī tika veikta logu un durvju nomaiņa, koplietošanas telpu, iekšējo tīklu un sistēmu remontdarbi.
Vēloties iepazīt dzīvošanas apstākļus sociālajā dzīvojamajā mājā, devāmies turp. Kalsnavas pagasta pārvaldes vadītājs Artis Mūrmanis izrādīja gaišās un siltās telpas:
– Sociālajā dzīvojamajā mājā ir 13 dzīvokļi, tajos šobrīd mitinās 21 iemītnieks. Brīvi ir tikai 1-2 dzīvokļi; turklāt vienu dzīvokli vienmēr turam brīvu ārkārtas gadījumiem, kad kādam cilvēkam vai ģimenei neatliekami var būt nepieciešama palīdzība un dzīvojamā telpa.
Pirmajā stāvā ir dzīvokļi ar savu tualeti, dušu un virtuvi, otrajā stāvā ir, tā teikt, kopmītņu variants. Projekta izstrādes finālā mazliet pietrūka līdzekļu, tādēļ palika iepriekšējais plānojums, kur otrā stāva dzīvokļiem ir kopīgā dušas telpa, labierīcības un virtuves telpa. Veiksmīgi, ka ēkai ir savs saules kolektors ar sešiem paneļiem, kas pa vasaru pietiekamā daudzumā iedzīvotājiem saražo silto ūdeni, jo tad nav centrālās apkures.
Sociālajā mājā pamatā dzīvo kalsnavieši, bet ir arī iemītnieki no pārējā Madonas novada. Šeit dzīvo gan vientuļie pensionāri, gan cilvēki ar kustību traucējumiem, tāpat ir daudzbērnu ģimenes un citi cilvēki, kas varbūt nonākuši dažādās dzīves grūtībās. Lielākā priekšrocība ir tā, ka dzīvokļos ir visas ērtības, turklāt ir atlaides par komunālajiem maksājumiem, kas ir noteikts Madonas novada pašvaldības saistošajos noteikumos. Sociālajā dzīvojamajā mājā dzīvokļi tiek piešķirti uz noteiktu termiņu – sešiem mēnešiem. Ja tomēr iedzīvotāja situācija nemainās un nav, piemēram, ienākumu, dzīvokļu komisija šo gadījumu izskata un termiņu var pagarināt, piemēram, vientuļajiem pensionāriem vai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Savukārt, ir bijušas jaunās ģimenes, kam situācija pamainās, parādās darbs, varbūt izlemj pārvākties uz citu dzīvesvietu, tad šī sociālā māja ir bijusi kā pieturas punkts, līdz radies risinājums, ko tālāk dzīvē darīt.
Jautāts par kārtības nodrošināšanu tik raibā iemītnieku saimē, Artis Mūrmanis norādīja uz videonovērošanas kamerām koplietošanas telpās, kā arī pastāstīja, ka ir darbinieks, kas pieskata un aprūpē kopējās telpas, uztur kārtību. Savukārt dzīvokļi ir pašu iemītnieku ziņā. – Protams, ir iekšējās kārtības noteikumi, visi ir brīdināti, ko drīkst, ko nedrīkst. Varbūt mazliet grūtāk ir otrā stāva iemītniekiem, jo ir šīs koplietošanas telpas, tāpēc jācenšas sadzīvot lielā, draudzīgā kompānijā. Zinām taču, ka pat parastā daudzdzīvokļu mājā katram cilvēkam var būt savi dzīves uzskati. Kamēr iemītnieku rīcība netraucē apkārtējiem, viss ir labi. Tomēr, ja rodas kādas domstarpības, notiek trokšņošana vai uzdzīve pa naktīm, ar to cenšamies tikt galā, runājam, brīdinām. Lai neizveidotos apstākļi, ka šeit nav iespējams dzīvot. Saprotams, ko tad vecs cilvēks varēs izdarīt, ja kaimiņos pa naktīm balles vien notiks? Tāpēc ne ar stingru roku, bet savas robežas tomēr vajag – ir jārunā un jācenšas problēmas atrisināt, – uzsvēra Artis Mūrmanis.
Kā vienbalsīgi secināja uzrunātie dzīvokļu iemītnieki, šeit patiešām esot radīti apstākļi labai dzīvošanai. Alfrēds Kronis 25 gadus dzīvojis Dzelzavā, tad kādu laiku – Aiviekstē, dzīvoklī trešajā stāvā. Kā I grupas invalīdam viņam bija ļoti grūti pārvietoties, tikt un kaut kur nokļūt ārpus dzīvokļa, tāpēc viņš visvairāk novērtē vides pieejamību sociālajā dzīvojamajā mājā. – Viss ir lieliski, un dzīvošana ir ļoti laba. Mums ir ļoti labs un atsaucīgs pagasta priekšnieks. Viņš man dabūja pagastā pirmo elektromobili – ratiņkrēslu, kas vadāms elektroniski. Varu braukt uz veikalu, makšķerēt. Tāpat man apsolīja sagādāt transportu, lai varu uz slimnīcu Rīgā tikt. Cepuri nost! – pauda Alfrēds Kronis. Arī pats dzīvoklis viņam ir viegli pieejams, tāpēc nu viņš var vieglāk iekļauties sabiedrībā.
Viņam kaimiņos pirmajā stāvā jau pusotru gadu dzīvo Velta Ogriņa: – Iepriekš dzīvoju Jāņukalnā; jāiet uz trijām, ar kūjiņu, tāpēc grūti pašai bija visu apsaimniekot. Protams, te ir vieglāk, ka malka nav jāskalda, ūdens nav jānes. Kaimiņi labi, priekšnieki labi – kāda vaina, jādzīvo tikai! Kādus četrus gadus gaidīju kopš pirmā iesnieguma uzrakstīšanas brīža, kad tikšu pie sociālā dzīvokļa. Bet, redz, ka labs nāk ar gaidīšanu!
Savukārt otrā stāva virtuves telpā, draudzīgi saimniekojot plecu pie pleca, sastopam Svetlanu Šalajevu un Intu Briežkalni, kas sociālajā dzīvojamajā mājā dzīvo kopš tās atklāšanas. Svetlana Šalajeva atminas: – Dzīvoju Veckalsnavā, vīrs nomira, bērnu man nav, paliku vientuļa. Paliku pavisam slima; bija dzīvoklītis, ar malku kurināms, bet pašai bija tikai trūcīgā pabalsta resurss iztikšanai. Jāteic paldies cilvēkiem, ka tagad mums ir šādas mājas! Te dzīvošana ir lieliska, un mūs viss apmierina.