Tie, kam papildus tradicionālajai lauksaimniecībai interesē dīķsaimniecība un zivju audzēšana, pagājušajā piektdienā, 23. oktobrī, pulcējās Ērgļu novada Jumurdas pagastā uz SIA "LLKC" Madonas nodaļas rīkoto informatīvo semināru.
Izvēlētajā tēmā "Ūdenskrātuvju veidošana, uzturēšana" tika iepazīta saimniecības "Ūdensdzirnavas" saimnieka Jāņa Laubes praktiskā pieredze, ko papildināja ērglēnieša, vides speciālista, ihtiologa Māra Oltes zināšanas par akvakultūras dažādošanas iespējām lauku saimniecībās, dīķu ierīkošanu un zivju sugu piemērotību, savstarpējo saderību.
Īpašumā, kur saimnieko Aiga un Jānis Laubes, pamatnodarbošanās ir gaļas lopu audzēšana. – Zivju dīķi saimniecībā nav galvenais, tas ir tikai kā hobijs, un zivis nav peļņas avots, bet gan tiek audzētas ģimenes vajadzībām. Lai pelnītu ar zivīm, ir jāceļ zivju mājas, jāiegulda nauda, – atzīst Jānis Laube. Tāpēc, ka ir aizrautīgs makšķernieks, viņam arī interesē zivis. Kā pats smej, viņam nav džipa, bet ir ekskavators, un saimniecībā tajās vietās, kas nav izmantojamas lauksaimniecībā, ko nevar nopļaut, kur krājas ūdens, tiek rakti dīķi. Tā kā dīķu rakšana notiek ar savu ekskavatoru, lielās izmaksas, ko veido katras ūdenskrātuves veidošana, iet secen. Diez vai raktu, ja par pakalpojumiem būtu jāmaksā pēc pilnas programmas.
Par ūdenskrātuvju veidošanu, uzturēšanu Jānim Laubem ir jau izveidojusies pieredze, jo ir izrakti pieci dīķi. Savulaik pirmais – mazākais – dīķis izrakts pie mājas ar domu audzēt karpas, jo tās garšo visiem. Pamazām radies "āķis lūpā", vienam dīķim sekojis nākamais. Arī ar zivīm nedaudz eksperimentēts, kamēr gūta atziņa – ja audzēt, tad tikai karpas, ja realizēt, tad tikai zivju mazuļus, bet tas iespējams, ja kādreiz izdosies uzcelt zivju māju.
Vispirms saimnieks parāda savu lielāko dīķi, kas ir gandrīz 1 ha platībā un kur audzē karpas. Daudz uzmanības tiek veltīts dīķim izvēlētajai vietai, kas lauksaimnieciskajai darbībai nav bijusi piemērota. Jānis Laube atklāj, ka pirmos karpu mazuļus iegādājies no Liezēres pagasta Linkas dīķu saimniekiem – Ingrīdas un Ilmāra Šķēlu ģimenes.
Par zivju dīķim piemērotas vietas izvēli Māris Olte komentēja: – To jau var redzēt pēc augiem, kas mīl mitras vietas. Tur arī ir jārok. Šovasar, kad sausuma dēļ daudzviet akās aptrūkās ūdens, arī dažiem zivju dīķi izsusēja, varēja pamanīt, kuras vietas ir īsti piemērotākās zivju dīķiem, kur ūdens nekad nebūs deficīts.
Svarīgs faktors, pie kā pakavējās Jānis Laube, bija ūdens aerācija jeb bagātināšana ar skābekli, kas ir pamats, lai zivis justos labi un neietu bojā. Viņš arī iepazīstināja, ar ko veic ūdens aerāciju. Atziņa ir arī tā, ka jātaisa meniķi, kas ir nolaižami.
Uz Māra Oltes jautājumu par to, kādas kļūdas ir pieļautas, rokot dīķi, Jānis Laube minēja dīķa vaļņu plaisu aizbēršanu ar māliem, ko nevajag darīt, jo nav nekā piemērotāka par smiltīm. Krastus taču parasti nostiprina ar smilšu maisiem. Kļūda ir arī zemie krasti, jo pavasarī ūdens pārplūst. Tāpat nav ieteicams ielaist līņus dīķī, kur nav apakšā dūņu.
Taujāts, kā veicies ar dažādu zivju sugu audzēšanu, dīķu saimnieks neslēpa atklāsmi, ka foreles neaudzēs, tādēļ ka tās karstās vasarās, krasi paaugstinoties ūdens temperatūrai, iet bojā, jo ūdens ir par siltu (tām patīk auksts, tekošs ūdens). Arī reizē ar līdaku ielaišanu vai nokļūšanu kādā dīķī jārēķinās, ka tās izēdīs visu pa tīro, pat savus mazuļus. Taču eksperimentēt viņam patīk, tāpēc vienā dīķī ir arī plauži, asari (patīk ziemā zemledus makšķerēšana), karūsas, zandarti, līņi… Izmēģināts ielaist arī vēžus. Lai uzzinātu, cik daudz zivju un kādas īsti ir, jāveic kontrolnozveja. To var spriest pēc noķertajām. Dažas karpas ir bijušas iespaidīgas. Karpas ir arī tās, kam saimnieks domā pievērsties, sakot, ka nevienu citu zivi vairs negribot. Pēc Māra Oltes stāstītā, karpa ir invazīva zivju suga, kas savulaik ir ievesta Latvijā, piemērojusies izdzīvošanai, jo tās biotops ir Volgas lejtece. Mums, savukārt, ir ūdeņi, kur dzīvo plēsējsabiedrība – līdakas, asari, bet tur, kur dzīvo karpa, plēsējsabiedrība skaitās zandarti, salates, sami. – Karpas parasti nārsto, ja ūdens temperatūra ir virs plus 20 grādiem, tās parasti atrod vietas, kas ir zālē. Mums tādas situācijas dabā reti kad iegadās. Dīķos, kur neviens neko nemenedžē, tāda situācija veidojas apmēram reizi sešos gados. Ja panāk karpām pretī, izveido dīķī malu, kur aug zāle, tad nārsts izdodas.
Semināra dalībniekus ieinteresēja Jāņa Laubes pieredze un karpu nārsta novērojumi, nārsta vieta lielā dīķa malā. Pēc saimnieka stāstītā, viņa dīķmalā karpām ir vieni vienīgi dubļi, bet nārsts agrāk vai vēlāk izdodoties, kaut arī krastā nav, kur paslēpties. Pēc veiksmīga nārsta dīķim ir dabisks karpu pieaugums, mazuļi nav jāpērk, ko jau var pieskaitīt pie plusiem.
Protams, katram, kam laukos ir kaut viens dīķis, ir zināms, ka zivis garšo arī zivju gārnim un citiem radījumiem, tāpēc diskusija izvērtās par to, kā nosargāt zivis. Jānis Laube ieteica dīķa malās izvietot putnubiedēkļus, kas līdzinās cilvēkam, jo zivju gārnim nepatīk, ja krastā kāds stāv, divas trīs nedēļas tad dīķim klāt nelidos. Kad putni aprod, ka šis sargs ir nekaitīgs, var pamainīt putnubiedēkļu atrašanās vietas.
Jautājumi bija arī par to, kā cīnīties pret agresīvajiem ūdensaugiem.
– Karpas ir kā sivēni, visu laiku rakņājas, izēd visas zāles, tāpēc nav problēmu ar dīķa aizaugšanu. Piemēram, šim dīķim ir septiņi gadi, un, kā redzat, zāļu te nav, – konstatēja saimnieks. Viņš neslēpa, ka zivis, lai tās augtu, pieņemtos svarā, ir arī labi jābaro. Karpas lieliski ēd graudus, un vislabāk der kvieši. Ideālas cepšanai – karpas, kuras sver virs kilograma, un tādas, labi barojot, nav problēmu izaudzēt.
Lai dīķis labi izskatītos, daudzi vēlas tā krastus apstādīt. Viens ir stādīt kokus krastā, bet tie nekad tik labi neaugs, kā ir dabiski jau ieaugušies koki. Saimnieks Jānis Laube iepazīstināja ar dīķiem, kas ļoti veiksmīgi iekļaujas apkārtējā vidē.
Par koku lapām ūdenī neviens dīķa saimnieks rudenī nepriecājas. Māris Olte, kas veic zinātnisko pētījumu, sacīja: – Upē lapām ir milzīga nozīme. Tajā brīdī, kad lapas sakrīt ūdenī, uz tām atrodas daudzi kukaiņi un to kāpuri, kas uzbarojas uz ūdenī iebirušajām lapām. Lapas upei dod bagātīgu substrātu. Cita lieta ir dīķī, kur skābeklis netiek klāt un no lapām, kas iegrimušas ūdenī, veidojas indīgs nesadalīts slānis. Ievadot skābekli, teorētiski lapas varētu noārdīties. Ja jūt, ka ūdens ir skābs, to var palabot, ieberot dolomīta šķembas. Kaļķakmens ir dabisks, ar ko var eksperimentēt.
Interesanti bija apskatīt vecās ūdensdzirnavas, kas atrodas uz Valolas upes, par kurām ir saglabājies daudz nostāstu. Tieši te "Ūdensdzirnavu" saimnieks iztēlē redz iespējamo zivju mājas vietu.
Semināra teorētiskā daļa noritēja mājīgajās Jumurdas pagasta pārvaldes telpās, kur Māris Olte plašāk pievērsās akvakultūrai un zivju audzēšanas iespējām lauku saimniecībās.