Patvēruma meklētāju uzņemšana pēdējos mēnešos ir bijis viens no centrālajiem Latvijas iekšpolitikas un ārpolitikas jautājumiem, un arī pagājušajā trešdienā, Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai tiekoties ar reģionālo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, tieši par šo tēmu tika runāts visplašāk.
Laimdota Straujuma neslēpa, ka bēgļu jautājums nodarbina ne vien politiķu un ierēdņu prātus, par patvēruma meklētājiem viņai bieži vien vaicā iedzīvotāji reģionālo vizīšu laikā.
– Diemžēl, šis jautājums pašlaik ir izvirzījies priekšplānā. Daudzi to jau ir teikuši, un arī es varu tikai atkārtot, ka Eiropas Savienība šobrīd saskaras ar tās pastāvēšanā vēl nebijušu krīzi. Latvijā to varbūt izjūtam mazāk, taču, raugoties uz to, kas notiek Austrijā, Vācijā un citviet, bēgļi pārpludina ES valstis. Pagājušajā nedēļā piedalījos Eiropas Padomes sanāksmē, un sarunās tika nonākts pie trim virzieniem, kuros ir nopietni jāstrādā. Pirmais ir ES robežu aizsardzība, otrais – līgumi ar trešajām valstīm, lai cilvēki, kuri nav ieguvuši bēgļa statusu, varētu doties uz valstīm, kas ir drošas, un trešais virziens ir patvēruma meklētāju izmitināšanas centru izveide tajās valstīs, kuras ir skāris plašs bēgļu pieplūdums. Galvenokārt tas ir atbalsts Itālijai, Grieķijai un arī dažām citām dalībvalstīm, – akcentēja Laimdota Straujuma.
„Nevaram tikai prasīt"
Premjere uzsvēra, ka Latvijas oficiālā nostāja paredz atbalsta sniegšanu bēgļiem, taču ir būtiski nodalīt ekonomiskos migrantus no cilvēkiem, kuri, baidoties par savu un savu tuvinieku dzīvībām, pamet kara skartās teritorijas.
– Latvijas valstij ir svarīga tās iedzīvotāju drošība un labklājība, taču vienlaikus nevaram novērsties no problēmām, kas skārušas citas valstis. Mums jābūt solidāriem gan ar valstīm, kuras ir satricinājis karš, gan ar valstīm, kurās vērojams liels bēgļu pieplūdums. Viens no centrālajiem jautājumiem saistās ar aktīvu sadarbību un atbalstu Turcijai. Tā ir valsts, kurā šobrīd uzturas aptuveni 2 miljoni bēgļu. Turcijai paredzēts sniegt atbalstu 1,7 miljardu eiro apmērā, kas ļautu izveidot centrus bēgļu izmitināšanai, – skaidroja Ministru prezidente.
Latvijas saistības par 700 bēgļu uzņemšanu Laimdota Straujuma vērtēja kā valsts pienākumu pret citām ES dalībvalstīm.
– Mēs nevaram tikai prasīt no ES finansējumu mūsu lauksaimniekiem vai lūgt, lai Itālijas gaisa spēki patrulē Latvijas gaisa telpā, un vienlaikus norobežoties no problēmām, kuras skārušas citas dalībvalstis, – bēgļu uzņemšanu kā pienākumu, kas jāveic solidaritātes vārdā, piesauca Laimdota Straujuma.
Līdz šim bēgļu bijis maz
Par patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā un šī procesa rīcības plānu, kā arī virkni praktisku jautājumu, tiekoties ar reģionālo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, runāja arī Iekšlietu ministrijas koordinētās starpinstitucionālās darba grupas patvēruma meklētāju jautājuma risināšanai pārstāvji.
Darba grupas vadītāja, Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre Ilze Pētersone-Godmane neslēpa, ka pilnīga skaidrība par patvēruma meklētāju uzņemšanas procesu būs tikai pēc tam, kad tiks pieņemti visi nepieciešamie politiskie lēmumi.
– Latvijai saskaņā ar savām saistībām no Grieķijas un Itālijas ir jāpārvieto 531 persona, divu gadu laikā sasniedzot maksimālo robežu – 776 personas. Šis process notiks, patvēruma meklētājus pārvietojot pa 30 cilvēku lielām grupām. Tad, kad šiem cilvēkiem tiks apstiprināts vai noraidīts bēgļa vai alternatīvais statuss, darbs tiks uzsākts ar nākamo grupu. Patvēruma procedūra Latvijā darbojas kopš 1998. gada, un jau 17 gadu mēs strādājam ar patvēruma meklētājiem, nodrošinot starptautisko aizsardzību cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama. Kopējais patvēruma meklētāju skaits šajā periodā ir bijis aptuveni 1600 cilvēku, no tiem bēgļa statuss piešķirts 65, bet alternatīvais statuss, kas ir pagaidu aizsardzības veids, – nedaudz vairāk nekā 120 personām, – par līdzšinējo pieredzi informēja Ilze Pētersone-Godmane.
„Neesam bēgļu mērķa valsts"
„Stars" Iekšlietu ministrijas valsts sekretārei vaicāja, vai viņas vadītā darba grupa izskatījusi arī scenāriju, ka patvēruma meklētāji varētu atteikties doties uz Latviju, jo, kā zināms, šis process ir brīvprātīgs, un jau šobrīd daži politiķi, tai skaitā ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, ir aicinājuši, intervējot patvēruma meklētājus, stāstīt par Latvijas zemajiem pabalstiem un aukstajām ziemām.
Ilze Pētersone-Godmane atzina, ka viņu pārsteiguši atsevišķu augsta ranga politiķu komentāri par to, ka Latviju vajadzētu reklamēt kā valsti, uz kuru nevajadzētu doties.
– Es Latviju par tādu nekad neesmu uzskatījusi un nevēlos, lai citu valstu iedzīvotāji tā domātu. Ja runājam par brīvprātību, ir skaidrs, ka personas, kas atrodas nometnēs vai tā dēvētajos karstajos punktos Itālijā un Grieķijā, tajās nevar palikt ilgstoši, jo pēc ES iniciatīvas personas tiek sadalītas pa dalībvalstīm. Protams, ar varu rokudzelžos uz Latviju nevienu nevedīs, taču šis ir mijiedarbības process – ja patvēruma meklētājs vēlas palikt Eiropā un kvalificēties starptautiskajai aizsardzībai un ja viņa mērķis nav savu dzīvi pastāvīgi pavadīt bēgļu nometnē, gaidot, kad viņa dzimtenē stāvoklis uzlabosies tiktāl, lai varētu tur atgriezties, viņam ir jābūt gatavam doties uz citām valstīm. Tas, ko darīs pašas ES dalībvalstis, tai skaitā Latvija, kas patvēruma meklētājus uzņems, ir atkarīgs no kritērijiem, kādi ir izvirzīti potenciālajiem bēgļiem. Arī Latvija ir noteikusi kritērijus, kādus cilvēkus tā vēlētos uzņemt, taču tas nekādā veidā neizslēdz to, ka bēgļi, kuri nonāks Latvijā, var arī nebūt tie cilvēki, ko mēs vēlamies šeit redzēt. Latvija ir ieinteresēta uzņemt ģimenes ar bērniem, taču mēs neesam vienīgie, kas bēgļus atlasa pēc šādiem kritērijiem. Ir arī valstis, piemēram, Norvēģija un Šveice, kas neietilpst ES, un, kaut gan tām nav saistoša bēgļu pārvietošanas programma, tās, saskatot pievienoto vērtību savai ekonomikai, ko sniedz šie cilvēki, pašas izrādīja interesi. Piemēram, Norvēģija brīvprātīgi uzņēma 8000 bēgļu jau pirmajā šī procesa vilnī. Attīstītās valstis nav ieinteresētas uzņemt ģimenes, jo apzinās, ka tādā gadījumā, visticamāk, strādās tikai tēvs, jo mātei būs jāpieskata bērni. Arī Latvijas reģionos man daudz ir gadījies runāt ar cilvēkiem par patvēruma meklētāju uzņemšanas vīziju. Esmu saklausījusi bažas, ka mūs izspiedīs no mūsu zemes. Tad man jāvaicā – no kurienes? No Latvijas „pārapdzīvotajiem" laukiem vai citām vietām? Tas nav arguments, uz kuru mums vajadzētu balstīties. Vienlaikus gandrīz katras nozares pārstāvji saka – dodiet tos cilvēkus mums, jo darbarokas nepieciešamas gan lauksaimniecībā, gan mežizstrādē, gan ražošanas uzņēmumos, – sacīja Ilze Pētersone-Godmane.
Viņa aicināja Latvijas sabiedrību atrast līdzsvaru starp izjūtām, bažām un faktiem.
– Šādi cilvēki mūsu vidū jau ir bijuši līdz šim, un problēmas nav radušās. Publiskajā telpā izskan informācija, ka cilvēki Mucenieku ciemā baidās iziet no mājām utt., vienlaikus varu apgalvot, ka aptuveni desmit gados, kopš Muceniekos darbojas patvēruma meklētāju izmitināšanas centrs, nav reģistrēts neviens noziedzīgs nodarījums vai pārkāpums, kurā būtu iesaistīti patvēruma meklētāji. Cilvēkiem, kuri skatās televīzijā sižetus no citām valstīm, šķiet, ka tas pats notiks pie mums. Latvija ir bijusi un arī paliek par tranzīta, nevis patvēruma meklētāju mērķa valsti. Par mērķa valsti kļūsim vien tad, kad mūsu ekonomiskais un sociālais stāvoklis būs tāds pats kā attīstītajās Eiropas valstīs, – piebilda Iekšlietu ministrijas valsts sekretāre.