Pāri galvām ik pa laiciņam aizlido gājputnu kāši, bet rudens lapas vēl spītīgi turas kokos, iekrāsodamas pelēkos rītus saulainākos toņos. „Lapas dzeltenās un lapas tumši sārtās…" prātā skan. Bet – kas tas? Pēkšņi skatam parciņā atklājas nevis čaukstošās lapas, bet gan kaudzē samesti naglaini dēļu gali. „Kāds laikam taisa remontu," nodomāju. Citā vakarā dzīvojamo māju pagalmā, krūmājā, iemests nolietots dators. Nemaz jau nerunājot par tiem smukumiem, kas uzrodas pie atkritumu konteineriem, ietvju malās un citur.
Domājams, tas pagaidām ir nebeidzamais stāsts – stāsts par atkritumu apsaimniekošanu. Kā jau dažas pašvaldības amatpersonas un tālredzīgākie iedzīvotāji paredzēja, kopš sākusies lielā atkritumu konteineru slēgšana vai nodalīšana citiem nepieejamos atkritumu laukumos, tumšā rudens aizsegā sarosās visi tie, kam savu maišeli nav, kur izmest. Diskutēts par šo ir daudz un dikti, diemžēl reālu risinājumu pie horizonta vēl nemana. Ir labi un jauki, ka apzinīgākie māju iedzīvotāji sakārto savus atkritumu konteineru laukumus. Un, protams, tā nav viņu vaina, ja kāds blakus vai piemājas parciņā, pļaviņā tāpat pamanās to sacūkot. Tāda laikam ir cilvēka daba – uz labo darbu gūzmas vienmēr būs tas darvas piliens.
Par cilvēku kaitniecisko dabu šonedēļ aizdomājos vēl mazliet citādākā kontekstā. Konkrēti pārdomas par arvien pieaugošo preču patēriņu un attiecīgi – arvien pieaugošajiem atkritumu kalniem, kad lietas apnīk, iziet no modes, savu mūžu nokalpo, raisīja dokumentālā filma „The True Cost" („Patiesā cena"). Man kā jau daiļā dzimuma pārstāvei, modes pasaule ir gana saistoša, taču arī nekad iepriekš netiku pilnībā izpratusi apsēstību ar dārgiem loriņiem, zīmolu precēm un garderobes nomaiņu, kolīdz nomainās sezonas tendences. Kā izrādās – pamatoti. Apģērbs, kas kādreiz kalpoja gadiem ilgi, jo tika rūpīgi saudzēts, nu ir kļuvis nevērtīgs. Sabiedrībā tiek iepotēta apziņa, ka uz katru pasākumu vai iziešanu sabiedrībā nepieciešama jauna apģērba kārta, kamēr savulaik, kā pati vēl atceros no skolas gadiem, savus vienaudžus varēja atpazīt pēc viņa iemīļotākā džempera. Pieaugošā patēriņa dēļ apģērbu industrija ir otra planētu piesārņojošākā nozare pasaulē, uzreiz aiz naftas biznesa. Tā izmanto 25% pasaulē saražoto ķimikāliju, ir otra ūdeni piesārņojošākā nozare aiz lauksaimniecības, nemaz nerunājot par tonnām un tonnām apģērba, kas tiek izgāzts izgāztuvēs.
Atkritumu apsaimniekošana ir nebeidzama tēma, jo tā arī uzdod daudz jautājumu, uz kuriem pagaidām nespējam sniegt atbildi. Galvenais no tiem – vai paši reiz neieaugsim savos atkritumos, pilnībā un neglābjami sabojājot dabu, augsni, ūdeni?
Noteikti risinājums ir pievēršanās „zaļajam dzīvesveidam" – atkritumu šķirošanai, lietu otrreizējai izmantošanai u. c. pasākumiem.