Ir cilvēki, kuriem fantāzijas ritentiņi griežas paši no sevis un neļauj mierā nosēdēt. Tā noteikti varētu teikt par Madonas bērnu un jauniešu centra (BJC) vizuālās mākslas studijas skolotāju IEVU REPŠU. Dažādas tehnikas un prasmes viņa ne tikai palīdz apgūt pulciņa apmeklētājiem, bet arī savā brīvajā brīdī labprāt iesaistās radošos projektos, darina skaistas dāvaniņas tuvākajiem.
Uz mākslas studiju „Tu visu vari" bērni dažādos vecumposmos sanāk trīs reizes nedēļā, savukārt ceturtdienās Ieva vēl aizvieto skolotāju floristikas pulciņā. Spēja pārorientēties liecina par ķērienu uz radošajām nodarbēm; kā Ieva Repša secina, tā kā tas tik ļoti interesē un aizrauj, viņa regulāri brauc uz kursiem un pilnveidojas – tad arī prasmes ir gana plašas.
Ieva Repša savulaik pabeigusi Birutas Mageles Starptautisko stilistu skolu, taču pēc tās izlēmusi doties uz ārzemēm pastrādāt, labākas dzīves meklējumos. – Īslandē strādāju picērijā, bet beigās ar vīru tomēr atgriezāmies mājās, jo savs ir savs. Atpakaļ Latvijā esam jau kopš 2007. gada; ir prieks būt dzimtajās mājās Praulienā, kur arī uzaugu. Es nevarētu ilgi dzīvot dzīvoklī vai lielpilsētas rāmjos. Kad izej ārā, gribas tomēr būt pie dabas, – pastāsta Ieva.
Kolīdz parādījusies iespēja strādāt Madonas BJC, Ieva Repša pabeidza pedagoģijas fakultāti Rēzeknes Augstskolā. Viņa turpina: – Māksla vienmēr man ir bijusi tuva, to vienkārši sasaistīju ar mazliet citu novirzienu.
Tas bija labs lēmums, jo nu varu apvienot radošo darbošanos un darbu ar bērniem un jauniešiem. Viņi mani ļoti pilnveido un otrādāk – cits no cita to radošo enerģiju arī paņemam.
Bērniem un jauniešiem Ieva ierāda, kā pagatavot apsveikumus, skaistas dāvaniņas; dienā, kad viesojamies vizuālās mākslas studijā, no veidošanas māla tiek veidoti domino kauliņi. Ieva Repša vērtē: – Mūsdienās ir daudz visādu materiālu, instrumentu, trafaretu, ar ko jau var strādāt un pielietot. Pašam vairs nav tik daudz jāiedziļinās un jādomā. Savā bērnībā, protams, par to pat sapņot nevarējām, toties izmantojām to, kas bija, un likām lietā fantāziju – tad jau vairāk ir jāpiedomā, ko tu „no nekā" vari uztaisīt.
Saprotams, ka nepieciešama arī pacietība, lai paveiktu smalkos pirkstu darbiņus un galarezultāts priecētu arī acis. – Mazajiem reizēm gribas darboties uz ātrumu – visu fiksi izdarīt. Bet jāiemācās jau strādāt ar pacietību. Tas, ko izdarīsi, arī būs tavs darbiņš, ko nesīsi mājās un kādam varbūt dāvināsi. Tam, ko dara, ir jāinteresē. Prieks, ka pulciņā tiešām ir sapulcējušies bērni, kuri atnākuši ne jau ķeksīša pēc.
Arī pati Ieva, kad vien atliek brīvāks brīdis, labprāt darbina iztēli un izgatavo apsveikumus, auskariņus, dāvaniņas, pašas vārītas ziepes u. c.
– Mājās vairāk nodarbojos ar dāvaniņām. Patīk gatavot auskarus no dekoratīvajiem akmentiņiem. Tas gan ļoti atkarīgs no laika. Kādreiz tik ļoti gribētos kaut ko sataisīt, bet tam nav brīva brīža. Arī, ja darbā visu dienu esi aktīvi strādājis, cik vairs iedvesmas mājās paliek? Bet citreiz tieši sagribas. Daudz ideju aizgūstu internetā, kādreiz vienkārši gara acīm ieraugu kādu ieceri. Piemēram, paprasa sataisīt apsveikumu, notiek klikšķis – un jau saproti, ko un kā gribi taisīt, – teic Ieva. Jautāta, vai ir arī kas tāds, kas ne īpaši aizrauj, viņa atzīst: – Ja vajag, varu, piemēram, uzšūt un uzadīt; bet nevaru teikt, ka tā būtu mana aizraušanās. Atceros, kad tikko biju atnākusi strādāt uz BJC, teātrim vajadzēja kleitiņas izrādei. Tad nu gan iesaistījos un šuvu. Tā, ka man patiktu ar aizrautību adīt vai cakot – tik ļoti ne. Bet mākslā jau viss radošais ir cieši blakus klāt. Ja cilvēks kaut ko grib darīt, vienmēr sev nodarbes atradīs.