Bija 5. septembris, saulaini vējaina atvasaras sestdiena, kad, braucot mašīnā, uz trim stundām atgriezos mīļajā Cesvainē, no kuras biju aizgājusi pirms četriem gadiem.
Tuvojās laiks, kad kapsētas apmirdz svecīšu gaisma. Biju te ieradusies mēnesi ātrāk. Izstaigāju Cesvaines baznīcas kapsētu. Tajā šopavasar bija apbedītas divas bijušās medicīnas māsiņas un ārste Juta, ar kurām savulaik biju kopā strādājusi daudzus gadus slimnīcā un poliklīnikā. Ik brīdi klusēdama apstājos pie agrāk man zināmo, ārstēto cilvēku kapiņiem.
Pāri galvai vējš dzina saules apmirdzētus sidrabainus mākoņus, šalkojot sirmo koku lapotnēs. Radās mistiski pārpasaulīga sajūta, it kā šie cilvēki būtu uz brīdi no pagātnes atgriezušies tagadnē un manī lūkotos ar rudens ziedu acīm… Paldies jums visiem par to, ka man dzīvē bija lemts jūs sastapt!
Pēc tam nedaudz pakavējos pie Cesvaines bijušās slimnīcas senatnīgās ēkas ar tik daiļi sakoptu apkārtni, kur katra taciņa bija mīļi pazīstama. Vēl pabraucām pa dažām Cesvaines ielām. Tikai šais pusdienlaika stundās pilsēta šķita neparasti cilvēktukša; sastopot tikai trīs personas. Vai cēlonis tam būtu mūsu valsts globalizācija (jo savulaik tā nebija)?
Vēl bija jāieiet gaišajā, ziedu apvītajā un tai brīdī atvērtajā katoļu baznīciņā, pie kuras tapšanas pirms 18 gadiem biju arī es nedaudz piedalījusies. Un atkal atmiņas kā bites sāka dūkt ap galvu…
Visbeidzot apstājāmies pie vēsturiski noslēpumainās Cesvaines pils, ko pirmo reizi biju ieraudzījusi kādā studiju gadu tūrisma pārgājienā, šķiet, 1959. gadā. Cesvainē kā ārste biju ieradusies 1966. gada vasarā, te bija pagājuši mana mūža 45 gadi. Šoreiz palika neizstaigāts romantiskais pils parks.
Aizbraucot no Cesvaines, acīm noglāstīju lielo sēru vītolu un slaido egli pils priekšā. Sirdī bija sajūta, ka atvados no dārga nepiepildīta sapņa… Dzīvo laimīga, skaistā, mīļā Cesvaine!