Eiropas aneksija ar dāsniem pabalstiem, jo robežas ES ir pusvaļā.
Saprotam, jūtam līdzi bēgļiem un nebēgļiem, bet neaizvērsim acis uz cēloņiem. Pirms apmēram četriem gadiem ASV islāma pasaulē gribēja demokrātijas vārdā ieviest Arābu pavasari (varbūt pašas tam ticēja, bet ieroči arī bija jāizmēģina). Rezultātā izjauca islāma valsts struktūru (šoreiz Sīrijas), nezinot vai negribot zināt, lauza iedibināto kārtību islāma valstīs, Tuvajos Austrumos, jo izmisušu cilvēku pūļi ir Turcijā, Libānā, Jordānijā, nu visur. Tagad karš ar lielvalstu, Krievijas, Francijas un citu valstu, iesaisti. Sīrijas notikumi atbalsojas Eiropā, Skandināvijā. Musulmaņu pasaule ievieš savus tikumus un prasības patvēruma valstīs, savas intereses nostādot augstāk par pamattautu interesēm, un to dara arī daudzi valstu vadītāji. Par parandžu, burku, nikābu – īstenībā šī mode radās jau 2. gadsimta sākumā pirms mūsu ēras, kad attīstījās Lielais Ķīnas zīda ceļš, kad no Ķīnas Tuvajos Austrumos ieveda smalkus audumus un bagāto beduīnu (tuksneša klejotāju) sievas, meitas aizsedza seju, lai smilšu vētrā, saulē vai nakts aukstumā tādējādi pasargātos. Tikai 6.-8. gs. mūsu ērā, ieviešot islāmu, šī sejas un auguma aizsegšanas tradīcija tika sasaistīta ar reliģiju, pakāpeniski, sevišķi radikālo musulmaņu vidū, kļuva par obligātu. Par šo pārkāpumu (neaizklāt seju) sievieti var fiziski iespaidot, pat aizsūtīt uz Allāha (vienīgais musulmaņu dievs) valstību, jo viņa ir apkaunojusi savu ģimeni, nav ar padevību godājusi Allāhu. Protams, daudz kas atkarīgs no kopienas garīgā līdera, viņa korāna tekstu tulkošanas.
Vispār jau ir daudz lietu, ko mūsu, rietumu, pasaulē nezinām, nesapratīsim, bet problēmas būs – dažādās izpausmēs.