Patlaban dzīve rit tik strauji, ka bieži šajā straujajā ritmā cits citu nepamanām, neizrunājamies. Esam mobili – visa informācija mobilajā telefonā, internetā u. c. Un tomēr katrs mēs esam tik īpaši, un katram mums ir bijis kāds īpašs skolotājs, kāds notikums no skolas vai pirmsskolas dzīves, ko nevar aizmirst.
Šogad LIZDA Madonas starpnovadu arodorganizācija aicināja arodbiedrības biedrus piedalīties konkursā „Tas notika skolā/pirmsskolā". Konkursa tēmas bija vairākas:
* Kā es uzsāku savas darba gaitas;
* Kāds smieklīgs gadījums vai notikums;
* Kāda jauna vai sena atziņa;
* Kāpēc es esmu skolā/pirmsskolā;
* Kāds skaists notikums iestādē u. c.
Ar mērķi veicināt sabiedrības izpratni par pedagogu darbu ikdienā un svētkos, kā arī popularizēt pozitīvo pedagoga un arī izglītības iestādes darbinieku darbā.
Konkurss ir noslēdzies, un ir saņemti un izvērtēti septiņi darbi. Jāteic, ka katrs darbs bija ļoti interesants un gribētos visus publicēt laikrakstā „Stars", tomēr bija jāizvēlas divi. LIZDA Madonas starpnovadu AO valde septiņu cilvēku sastāvā izvirzīja Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotājas Valtras Stangaines darbu „Piedzīvojums ar pakaļdzīšanos" un Lubānas vidusskolas skolotājas Ilvas Markovas darbu „Kāpēc es esmu skolā".
Visi konkursa dalībnieki tiks apbalvoti 7. oktobrī pulksten 19 pirms Skolotāju dienas koncerta.
Lai izglītības darbiniekiem izdodas visas ieceres, lai pietiek izdomas un izglītojamie ar prieku apgūst jaunas zināšanas!
Autore: DACE CAUNE,
LIZDA Madonas starpnovadu AO padomes priekšsēdētāja
Piedzīvojums ar pakaļdzīšanos
Vairāk nekā trīsdesmit gadu skolojot bērnus dažādās Madonas novada skolās, piedzīvoti gan jautri, gan arī spriedzes pilni brīži. Kādreiz pārdzīvots izbīlis šodien izraisa smaidu. Tas, kas bija vispārpieņemta norma kādreiz, mūsdienās ir neiedomājams.
Aizbraukt ar skolēniem ekskursijā astoņdesmitajos gados bija liels izaicinājums, jo sagādāt autobusu ekskursijai bija ārkārtīgi grūti. Ja bija autobuss, tad braucējus atrast varēja vairāk, nekā bija vietu transportlīdzeklī, un saplānot ekskursiju – ātri. Nebija vienkārši arī iegūt teātra biļetes lielākā skaitā, piemēram, klasei. Ko darīt, ja kārotā autobusa nav? Protams, braukt ar sabiedrisko transportu. Braucot ar vilcienu, bija pat īpašas skolēnu biļetes, ja uzrādīja skolēna apliecību. Rīgas brauciens maksāja apmēram vienu rubli piecdesmit kapeikas bērnam, trīs rubļus – pieaugušajam.
Nelielas lauku vidusskolas 5. klases audzinātāja bija sagādājusi biļetes uz dienas izrādi Jaunatnes teātrī. Kārojās pašiem redzēt Medicīnas muzeja brīnumus un arī apmest kādu loku pa galvaspilsētas Rīgas platajām ielām. Klasē nebūt ne visi jau bija lielpilsētā bijuši.
Autobusu sameklēt neizdevās, bet, iesaistot vecāku spēkus, tika norunāts, ka skolēnus uz Mārcienas staciju, rīta vilcienu, aizvedīs padomju saimniecības autobuss. Tika atrasti brīvprātīgi palīgi no vecāku vidus, jo arī viņi ar teātra izrādēm un Rīgas apmeklējumiem netika bieži lutināti.
Brauca visa klase, ka varētu nepiedalīties ekskursijā, tāda doma pat prātā nevienam neienāca, dažkārt pat ņēma līdzi brāļus un māsas.
Drošības instruktāžas ar parakstiem vēl nebija izgudrotas, tāpat kā mobilie sakari. Klases audzinātāja skaidroja, kā ir jāsapucējas teātra apmeklējumam, kā jāuzvedas, lai nebūtu kauns vecākiem un klasesbiedriem, kā darbojas sabiedriskais transports Rīgā, jo uz teātra ēku ir jāaizbrauc, un, protams, vēlreiz pārrunāti ceļu satiksmes noteikumi. Sestdiena bija mācību diena, vēlreiz viss tika pārrunāts un nolemts, ka 5. klase kopā ar vecākiem vilcienā iekāps Mārcienā, bet klases audzinātāja Madonā, jo tur dzīvoja. Visi satiksies vilcienā. Nolemts – darīts.
Lai pamostos laikā, sestdienas vakarā uz pusē pieciem tika uzstādīti daudzi modinātājpulksteņi. No rīta gandrīz visi arī nozvanīja, bet klases audzinātājas pulkstenis tajā rītā klusēja. Skolotāja pati pamodās brīdī, kad stacijā noskanēja aizejoša vilciena svilpe. Miegs pārgāja vienā mirklī. Sazināties ar skolēniem vai vecākiem nebija iespējams, jo mobilie sakari patēriņa tirgū vēl nebija ienākuši. Teātra biļetes atradās klases audzinātājas somā. Tika piedzīvots šausminošs mirklis, jo uz Rīgu kopā ar vecākiem klase aizbrauks, bet teātrī bez biļetēm netiks.
Klases audzinātājas vīrs – smagās automašīnas KAMAZ šoferis – ierosināja noķert vilcienu, braucot ar KAMAZ. Tā bija milzīga kravas mašīna – smagu kravu vilcēja. Rīgas šoseja turpat blakus dzelzceļa sliedēm aizlokās. Tā pakaļdzīšanās sākās. Mārciena – no vilciena sen ne miņas. Jaunkalsnava – ne miņas. Brauciena laikā pa galvu šaudās domas, viena par otru briesmīgākas. Tiek pat pārdomāts, ko varētu iesākt, ja atlaistu no darba. Pļaviņas – daži pavadītāji vēl stacijā. Koknese – beidzot pelnīta uzvara, pirmais iebrauc KAMAZ, pat pietiek laika nopirkt biļeti.
Mazliet attapusies no pārdzīvojumiem, skolotāja sameklē savus audzēkņus. Neviens nav manījis, kurā pieturā audzinātāja iekāpa. Turpmākā ekskursijas gaita norisinās atbilstoši plānotajam. Vakarā visi ar vilcienu atgriežas mājās un gatavi pirmdienas rītā atkal doties uz skolu.
Pēc šīs ekskursijas klases audzinātāja visu mūžu laiku pa laikam redz murgu, kurā ar skolēniem, tie parasti ir tajā brīdī audzināmajā klasē, ierodas teātrī, bet nav līdzi biļešu un iekšā nevar tikt.
Secinājums – dzīvē viss iet uz labo pusi, jo nu mums ir mobilie telefoni, ekskursijām autobusus varam dabūt un modernie modinātāji zvana laikā.
Autore: VALTRA STANGAINE,
Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotāja
14 iemesli, kāpēc es esmu skolā
Vaira Vīķe-Freiberga ir teikusi: „Katrs rīts sniedz mums iespēju būt citādiem, nekā bijām vakar; tas sniedz mums izdevību būt labākiem, nekā bijām vakar; tas sniedz mums izaicinājumu sevi pāraugt, sevi pilnveidot, sevi pārspēt."
Arī skolotāja darbā katru dienu ir iespējas, izdevības un izaicinājumi:
Iespēja mācīties no jauniešiem – uzdrīkstēšanos, jaunās tehnoloģijas, vieglumu.
Iespēja saņemt komplimentus – klasē, gaitenī, uz ielas.
Iespēja būt atpazītai, saņemt sveicienus – arī tumsā; arī ziemā, kad ietinusies līdz ausīm; arī no pretējā upes krasta.
Iespēja būt nepārtrauktā kustībā – pārgājienos, velobraucienos, ekskursijās.
Iespēja nemitīgi pilnveidoties, izglītoties, mainīties un augt.
Iespēja strādāt gaišās, tīrās, siltās telpās kopā ar inteliģentiem, erudītiem, aktīviem kolēģiem.
Iespēja sajust gandarījumu:
* kad īsziņā ģeogrāfijas studente raksta – ieskaitē jautājums par augsnēm – atceros jūs klases priekšā stāstām par podzolētajām
augsnēm – paldies, skolotāj!
* kad 12. klases skolēni nāk klāt un saka: skolotāj, kā man pietrūkst ģeogrāfijas!
* kad skolniece pēc vasaras saka: skolotāj, es brīvlaikā izmēģināju visas mūsu mājturības stundās pierakstītās receptes
* kad bijušais audzēknis, nākot pretī pa ielu, kautrīgi slēpj plaukstā cigareti, jo sveicina audzinātāju
Izdevība tikt skolēnu pavadītai un audzēkņus pavadīt – no skolas, no veikala, no klases vakara.
Izdevība apbrīnot jauniešu radošās spējas – stundā, sadzīvē, pasākumos.
Iespēja pilnasinīgi svinēt svētkus un baudīt koncertus, arī tajos
piedalīties – Ziemassvētkos, valsts svētkos, izlaidumos.
Priekšrocības stopējot – ap 50 km rādiusā no savas pilsētas noteikti atradīsies kāds skolēns – bijušais vai esošais, kas pārvedīs mājās.
Izaicinājums neplānoti mainīt stundas gaitu, reizēm iejusties aktrises lomā.
Izaicinājums būt formā – fiziskā, garīgā, emocionālā.
Izaicinājums būt supermenam. Bija tā – ar 5., 6. klases skolēniem pulciņa ietvaros devāmies ar velosipēdiem uz Visagala ezeru. Uzceltas teltis. Es pēc aktīvās dienas jau snauduļoju savā teltī. Skolēni pie ugunskura. Atskan saruna, kas izvēršas arvien skaļāka: – Paskaties, kas tur nāk pie mums – suns.
– Vilks! – Suns!? – Vilks!! – Suns?
– VILKS!!! Skolotāj, palīgā! VILKS!
Skolotāja bez kavēšanās dodas risināt konfliktsituāciju.
Šobrīd viens no puišiem veiksmīgi strādā glābšanas dienestā.
Ir iedvesmojoši ikdienā strādāt ar jauniešiem, vērot, kā no maza cilvēciņa izveidojas „lietaskoks"!
Autore: ILVA MARKOVA,
Lubānas vidusskolas skolotāja