Šopirmdien, 21. septembrī, Madonas Valsts ģimnāzijā tika uzstādīta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja ceļojošā izstāde „Baltijas Brīvības ceļš".
Pērn izveidoto ceļojošo izstādi, kas veltīta „Baltijas ceļa" 25. gadadienai, vēsturiskā retrospekcijā atspoguļojot Molotova-Ribentropa pakta un tā slepeno papildprotokolu sekas Baltijas valstīs, skolēni varēs apskatīt divas nedēļas.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja muzejpedagoģijas un izstāžu departamenta vadītāja Astrīda Burbicka pastāstīja, ka izstādes „Baltijas Brīvības ceļš" vadmotīvs ir Baltijas tautu vēsturiskais gājums un izlēmība izšķirīgos brīžos, tām drosmīgi iestājoties par savām tiesībām, sīkstuma un spēka apliecinājums. Tajā sniegtā informācija un ilustratīvais materiāls gan ataino visām trim tautām kopīgo – neatkarīgu valstu proklamēšanu 1918. gadā, savstarpējās sadarbības centienus 20. gadsimta 20.-30. gados, padomju okupācijas laiku, gan arī sniedz detalizētāku ieskatu Latvijas vēstures būtiskajos notikumos laikā no 1918. līdz 1990. gadam, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība.
Izstādes veidošanā izmantotas fotogrāfijas, dokumenti, plakāti un citi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma materiāli.
Astrīda Burbicka, uzrunājot ģimnāzistus, atzina, ka Baltijas valstis atšķirībā no citām PSRS republikām Atmodas laikā bija privileģētā situācijā. Mūsu valstīs vēl bija „dzīvā atmiņa" – saikne ar pirmās brīvvalsts laiku.
– Jo tālāk mēs būtu no brīvvalsts perioda attālinājušies, jo šīs saites kļūst vājākas. Piemēram, Krievijā, ko arī represijas ir skārušas ne mazāk kā Baltiju, šīs dzīvās atmiņas vairs nebija, jo padomju vara izveidojās 1917. gadā. Ne visām paaudzēm arī laimējas ar to, ka ir klātesošas vēstures leģendas. Mēs zinām par Oskaru Kalpaku, Jāni Čaksti, kuri arī kļuva par leģendām. Šodien kopā ar mums ir nesenākas vēstures leģendas – pirmais Latvijas Tautas frontes (LTF) priekšsēdētājs Dainis Īvāns un LTF frakcijas vadītājs Augstākajā Padomē Jānis Dinevičs, kuri, pateicoties daudzu cilvēku mērķtiecīgai un drosmīgai rīcībai, palīdzēja izcīnīt Latvijas neatkarību, – dodot vārdu abiem minētajiem bijušajiem valstsvīriem, norādīja Astrīda Burbicka.
Dainis Īvāns un Jānis Dinevičs ģimnāzijas audzēkņiem interesantā stāstījumā atklāja daudzas no Atmodas laika detaļām, kuras ne vienmēr tiek atspoguļotas plašsaziņas līdzekļos, taču labi ataino to smago ceļu, kāds Latvijai gan pirms valstiskuma atgūšanas, gan pēc tā dažos gados triecientempā bija jāmēro.
– Kādēļ mums jārunā par neseno pagātni? Kas tajā tik nozīmīgs? Varbūt dzīvojam, mācāmies un strādājam, tikai raugoties uz nākotni? Manuprāt, tomēr ir svarīgi zināt savu pagātni, jo, pirmkārt, tas ļauj labāk saprast, kad, kur un kādi procesi ir sākušies mūsu domāšanā un kultūrā; otrkārt, tas ļauj saprast arī to, ka izcīnītā Latvijas neatkarība pieder mums un nevienam citam, kas laiku pa laikam vēlas mūs izstumt vai okupēt. 1918. gadā un arī pēc tam Latvijas neatkarība tika izcīnīta ar lieliem upuriem. Otro reizi 20. gadsimtā, cīnoties par neatkarību, cīnoties bez ieročiem, neizlējām nevienu mūsu ienaidnieka asinslāsi. Nevarējām pieteikt karu 200 000 padomju armijas kontingentam. Mums bija jāuzvar citādāk – nevardarbīgi, – skolēniem stāstīja Dainis Īvāns.
Viņš norādīja, ka nevardarbīgā pretošanās izpaudās dažādos veidos, taču galvenokārt tika izmantota pašas PSRS likumos sniegtā iespēja, kas ļāva graut sistēmu no iekšienes. Ar sistēmu neapmierinātie sāka pašorganizēties un veidot dažādas organizācijas un kustības, kā, piemēram, Vides aizsardzības klubs, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, „Helsinki-86" u. c.
– Tie bija pirmie drosmīgie cilvēki, kuri izvēlējās pretoties sistēmai. Taču drīz vien sapratām, ka nepieciešams kāds vienojošs elements, kas apvieno visas šīs kustības. Bija nepieciešama liela masveida kustība, par kādu ātri vien kļuva LTF, kas 90. gadā apvienoja 250 000 biedru – skaitu, kāda, manuprāt, nekad nebūs nevienai no Latvijas politiskajām partijām. Tas bija nopietns spēks, jo apzinājāmies, ka mūs visus nespēs izsūtīt, nošaut vai apklusināt. Ar LTF spēka palīdzību, parlamentārā ceļā, soli pa solim arī izcīnījām Latvijas neatkarības atjaunošanu, – atzina Dainis Īvāns.
Ģimnāzisti Dainim Īvānam vaicāja, kā LTF 1989. gada 23. augustā izdevās noorganizēt tik apjomīgu akciju kā „Baltijas ceļš".
Tautfrontietis atbildēja, ka šis ir viens no jautājumiem, kuru viņam saistībā ar „Baltijas ceļu" bieži vien uzdod arī ārvalstīs, jo cilvēkiem ir grūti iedomāties, kā bez mobilajiem tālruņiem un interneta ir iespējams sarīkot mērogos tik plašu pasākumu.
– Tika aplēsts, ka cilvēku ķēdes izveidošanai būs nepieciešami aptuveni 200 000 iedzīvotāju. Sākās priekšdarbi, kā šādu skaitu nodrošināt un nogādāt līdz „Baltijas ceļa" norises vietai. Nevarēja izslēgt arī provokācijas, un bez tām arī neiztika. Pats būtiskākais bija koordinēt to, lai cilvēki precīzi vienā minūtē – pulksten 19.10 – sadotos rokās. Viss jau bija saplānots, un bijām izdomājuši, ka procesu koordinēsim Latvijas Radio tiešajā ēterā, taču 23. augusta rītā pēkšņi saņēmām zvanu no partijas centrālkomitejas ideoloģiskā sekretāra, ka Maskava pavēlējusi tiešo translāciju izslēgt. Ne Lietuvā, ne Igaunijā nekas tāds netika darīts, jo Maskava saprata, ka vajag izjaukt tikai vienu ķēdes posmu, lai paša „Baltijas ceļa" vairs nebūtu. Tā bija pārcilvēciska pašdisciplinētība un pašorganizēšanās, kas ļāva „Baltijas ceļa" akcijai notikt, – Dainis Īvāns atminējās 26 gadus senos notikumus, kuros pats bija cieši iesaistīts.
Jānis Dinevičs vairāk pievērsās tautsaimniecības sadaļai, kur Latvijai, kas pārgāja no vienas ekonomiskās iekārtas uz citu – radikāli atšķirīgu, neklājās viegli.
– Ideja par to, ka nepieciešama neatkarīga valsts, nevienu brīdi netika apstrīdēta, taču, kad bija jāsāk kārtot saimnieciskos un ar īpašumu saistītos jautājumus, daudzos cilvēkos radās zināms rūgtums un sākās pārmetumi, par kuriem arī vēl šodien ir nepieciešams atklāti runāt. Tolaik LTF cilvēkus, kuri kandidēja uz AP, izvēlējās tikai pēc diviem kritērijiem – vai viņi balsos par neatkarību un vai viņi ir gana populāri, lai cilvēki par viņiem nodotu savas balsis. Nebija detalizēti izstrādātas tautsaimniecisko reformu programmas. Daudzus būtiskus jautājumus vajadzēja īstenot ļoti ātri un sasteigti, – pastāstīja Jānis Dinevičs.
Viņš uzstājoties akcentēja gan spožākus, gan ne tik spožus brīžus, ar kuriem atjaunotās Latvijas pirmajos gados saskārās gan likumdevējs, gan iedzīvotāji. To vidū – repšiku un vēlāk arī latu laišana apgrozībā, problēmas ar privatizācijas sertifikātiem un lielajiem valsts uzņēmumiem, kuru ražošanas apjoms strauji kritās. Viņš atzina, ka, atskatoties uz tā laika procesiem tautsaimniecībā, var teikt, ka varēja labāk vai sliktāk, taču sākotnēji izvēlētais virziens, viņaprāt, ir bijis pareizs un šis virziens bija iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.
Skolēni bijušajiem LTF vadītājiem arī vaicāja, kādēļ tādi cilvēki kā Alfrēds Rubiks, kas aktīvi iestājās pret Latvijas neatkarību, tagad var tik viegli baudīt šīs neatkarības augļus.
Jānis Dinevičs norādīja, ka šie cilvēki Latvijā bieži vien tiek nepelnīti „iecelti saulītē".
– Šobrīd Alfrēds Rubiks kā bijušais Eiropas Parlamenta deputāts saņem ļoti labu pensiju, taču man saistībā ar viņu atmiņā ir palicis kāds cits gadījums. Augusta puča laikā notika apšaude pie Iekšlietu ministrijas ēkas. No LTF frakcijas, šķiet, biju vienīgais, kas tur atradās. Sākoties apšaudei, aizgāju līdz Anatolija Gorbunova kabinetam. Durvis bija vaļā, sekretāre aiz bailēm teju vai sēž zem galda. Pēkšņi atskan zvans. Redzu, ka iedegas lampiņa uz telefona ar ģerboni – tas nozīmē, ka zvans ir no valdības. Paceļu klausuli, bet neko nerunāju. Atskan Alfrēda Rubika, kas domā, ka runā ar Gorbunovu, balss: „Kā jums tas patīk?" Jā, šis cilvēks ir bijis ieslodzījumā, taču mūsu demokrātiskā sistēma viņam pēc tam ir ļāvusi kandidēt un tikt ievēlētam EP, kas šobrīd Rubikam neatkarīgā Latvijas Rpublikā ļauj baudīt ļoti nodrošinātas vecumdienas, – sacīja Jānis Dinevičs.
Dainis Īvāns savukārt atminējās gaidījumu pēc 4. maija balsojuma.
– 4. maijā balsojumā klāt bija arī Gruzijas Tautas frontes delegācija. Pēc balsojuma un tam sekojošā mītiņa Daugavmalā devāmies uz LTF mītni. Kopā ar mums bija arī gruzīni – viņu vidū arī nākamais Gruzijas prezidents Zviads Gamsahurdija. Gruzīnu vīri, pārņemti no visa redzētā, raud. Pie manis pienāk Gamsahurdija un vaicā: „Kas bija tie, kuri nebalsoja par neatkarību?" Saku: „Interfrontisti, komunisti." Viņš man atsaka: „Pie mums viņi dzīvi no zāles neizietu." Te izpaužas atšķirība uzskatos un spēja piedot, taču, manuprāt, dažreiz mēs piedodam par daudz. Skaidri zinu, ka, ja otra puse būtu uzvarējusi, mēs ar Jāni šobrīd jūsu priekšā neatrastos, – skaidroja Dainis Īvāns.
Tikšanās noslēgumā abiem bijušajiem politiķiem tika vaicāts, vai, noorganizējot „Baltijas ceļam" mērogos līdzīgu pasākumu, tas spētu pozitīvi ietekmēt cilvēku savstarpējās attiecības Latvijā.
Dainis Īvāns atzina, ka, ja tas izdotos, pozitīvais pienesums noteikti sekotu. Pēc viņa teiktā, pat tāda salīdzinoši neliela tautas iesaistīšanās akcija kā grāmatu draugu ķēde, kas uz jauno Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku pārcēla grāmatas, raisa cilvēkos pacēlumu.
Jānis Dinevičs bija skeptisks – diez vai kaut ko tādu Latvijā vēlreiz izdosies noorganizēt, jo mūsdienās cilvēki ir iegrimuši ikdienas rutīnā un tāds augsts mērķis un ideāls kā neatkarīga valsts ir aizslīdējis otrajā plānā.
– Taču, ja jūs man uzdodat šādu jautājumu un jums tas ir nozīmīgs – mūsu valstij vēl ir cerība, – uzsvēra Jānis Dinevičs.
AGRA VECKALNIŅA foto