Viesos Briselē pie Krišjāņa Kariņa

Pagājušajā nedēļā divas dienas Briselē viesojās „Stara" un vēl dažu reģionālo izdevumu sadarbībā ar Eiropas Parlamenta (EP) deputātu Krišjāni Kariņu organizētā konkursa dalībnieki, kuri šādu iespēju guva izlozes kārtībā, kā arī šo izdevumu reģionālie žurnālisti. No Madonas reģiona uz Briseli devās liezēriete Indra Goba un madonietis Jānis Irbe, kā arī šo rindu autore.

Iepazīstot Briseles vizītkartes
Lai gan Brisele mūs sagaida diezgan neviesmīlīgi, liekot steidzīgi meklēt lietussargus somiņā vai tuvējā veikaliņā, visi, protams, gatavi iepazīt tik izdaudzinātos Beļģijas simbolus un raksturīgākās celtnes. Karaļnams, uz kura plīvojošais karogs vēsta, ka karaļpāris, lai arī pilī ikdienā nedzīvo, šobrīd no valsts nav izbraucis. Pāri pretim parka otrajā pusē – Beļģijas parlaments. „Vienā pusē karalis, otrā tauta – un taisnība kaut kur pa vidu," apstājoties parka vidū pie strūklakas, nosmej Krišjāņa Kariņa palīgs Krišjānis Bušs, kas lielu daļu vizītes mūs pavada. Dodamies uz Grand Place jeb Rātslaukumu, kur atrodas rātsnams un kas esot viens no skaistākajiem pilsētas laukumiem Eiropā. Visapkārt laukumam ir 17. gadsimta ģilžu ēkas, vafeļu, šokolādes, mežģīņu un daudzo suvenīru bodītes, kas aicināt aicina mājiniekiem aizvest kādu nieciņu no plašā piedāvājuma. Diemžēl vecpilsētā netrūkst arī šā laika aktuālākās iezīmes – bēgļu, kas izmanto katru izdevību izlūgties garāmgājēju žēlastību. Bērneļi pat gatavi skriet līdzi pārdesmit metru, lai tik saņemtu kādu centu.
Vēlāk, līkumojot pa šaurajām ieliņām, nonākam pakalnā, uz kura atrodas viena no Briseles lielākajām celtnēm – tiesu pils, kas celta vēl 19. gadsimtā un kopplatībā neatpaliekot no Svētā Pētera bazilikas Romā. No šejienes paveras brīnišķīgs skats uz vecpilsētu un kopējo pilsētas siluetu. Protams, neiztikt arī bez Briseles simboliem – Čurājošā puisīša un meitenītes. Esot arī Čurājošais sunītis, saka kolēģis no Bauskas, bet mums šoreiz piemetas vadātājs – tad nu atstājam tā apskatīšanu nākamreizei. Toties otrajā dienā viņš grupiņu ceļotāju aizved uz Mini-Eiropu, kur apskatāmi 350 skaistāko Eiropas celtņu un pieminekļu maketi, kuri pārstāv vairāk nekā 70 Eiropas pilsētu. Nofotografējamies pie Latvijas simbola Brīvības pieminekļa un Atomiuma, kas ir 165 miljardus reižu palielināts dzelzs atoma molekulas kristāls. Tas celts 1958. gadā speciāli pasaules izstādei. Vienā momentā esam ar ātrgaitas liftu uzrauti teju 103 m augstumā, lai papriecātos par ainavu, pēc tam tikpat ātri nogādāti lejā, lai pēc tam ar eskalatoru un kājām izkāpelētu pa atsevišķajām atoma bumbām, kurās iekārtotas dažādas izstādes. „Iespaidīgi! Mazlietiņ pat sirds sitas ātrāk," atzīst Indra. Viņai gan pašai vairāk patīkot Mini-Eiropa: „Te var atpazīt visu valstu zīmīgākos objektus!" Indrai šis ir otrais ceļojums uz Eiropu. 2009. gadā viņa piedalījusies „Latvijas Avīzes" un Lursoft rīkotajā konkursā un ieguvusi aktīvākās bibliotēkas titulu, kā arī nedēļu ilgu ceļojumu uz Milānu.
Arī Jānis atzinīgi vērtē iespēju iepazīt Beļģijas galvaspilsētu. Par Eiroparlamentu un tā darbību gan viņa priekšstati īpaši neesot mainījušies – vienīgi tagad arī klātienē redzēta lielā, cēlā ēka. Arī viedoklis par Krišjāni Kariņu nav mainījies – viņa nostāja lielos vilcienos bijusi skaidra jau no iepriekšējām tikšanās reizēm. Protams, Latvijas 8 deputāti ir tikai piliens jūrā, kaut vai salīdzinājumā ar lielajām valstīm, to pašu Vāciju, kam ir 96 deputāti, bet, kā dzirdējām, tomēr panākt kaut ko var, ja iestājas no sirds un var pārliecināt arī kolēģus, kā tas bija, piemēram, ar izmaiņām Enerģētikas likumā. Katrā ziņā iespaidu ir daudz, bet – no otras puses – pusotras dienas ir par maz, lai apskatītu visu to, ko gribētos redzēt.

Eiroparlamenta aura
Mūsu brauciena galveno objektu – Eiropas Parlamentu, kur šobrīd strādā 741 eiroparlamentārietis, tajā skaitā – kā jau minēju, 8 no Latvijas, – apciemojam pirmās dienas pēcpusdienā. Ēka jau pa gabalu atpazīstami izdalās uz apkārtējo celtņu fona. Abās pusēs tai izkārtojušies visu 27 Eiropas Savienības dalībvalstu karogi. Izejam cauri rūpīgai kontrolei (ēku sargā arī vīri ar ieročiem) un dodamies uz zāli, kurā notiek prezentācija par EP, ko sniedz Eiropas Tautas partijas grupas (tā ir lielākā grupa parlamentā, un tajā darbojas arī Krišjānis Kariņš) Latvijas preses un komunikācijas padomnieks Ģirts Salmgriezis, un tur sastopamies arī ar Krišjāni Kariņu. Vēlāk apskatām zāli, kurā notiek plenārsēdes, un ar liftu dodamies uz Krišjāņa Kariņa darba kabinetu. Kā stāsta deputāts, telpu izvietojums visos 15 stāvos ir identisks un, braucot uz savu darba kabinetu, kas atrodas 14. – priekšpēdējā – stāvā, viņam ne reizi vien, it īpaši, kad prātu intensīvi nodarbina citas domas, sanācis izkāpt nepareizajā stāvā, un tad nu brīnies, ka „tavās telpās" jau ērti iekārtojies kāds kolēģis.

Vērtību sistēma ir mainījusies
Sarunas un jautājumi Krišjānim Kariņam, protams, lielākoties saistās ar bēgļiem, kuru pūļi pārpludina Eiropu un ir realitāte arī Latvijai.
Nenoliedzami tā ir lielākā humanitārā krīze kopš Otrā pasaules kara. Toreiz bēgļu gaitās devās vairāk nekā 15 miljoni bēgļu, tajā skaitā arī vairāk nekā 150 000 bēgļu no Latvijas vien, tostarp arī Krišjāņa Kariņa piederīgie. Taču salīdzinājumā ar Otrā pasaules kara bēgļiem situācija ir atšķirīga – tie visi bija eiropieši. Tagad tie ir to valstu pilsoņi, kur eiropiešu tradīcijas ir svešas. Nav noslēpums, ka daudzām valstīm, tostarp, piemēram, Francijai, uzņemot šos cilvēkus, ir bijušas dažādas grūtības. Arī mēs nezinām, kā ar šo situāciju tikt galā, jo neesam atsevišķa valsts – mēs esam valstu apvienība un šobrīd tiekam pārbaudīta: „Man kā bēgļu bērnam šābrīža situā­cija raisa ļoti dažādas asociācijas. Viena atziņa gan ir skaidra – pa­saule, cilvēki tajā, vērtību sistēma, attiecības gadu desmitos ir ļoti mainījušās. Kad mani tuvinieki no Latvijas aizbēga uz Zviedriju, vec­tēvs nevienam nesūdzējās, kad valdība viņam vēlēja strādāt kūd­ras purvā. Viņš saprata, ka darbs dos iztiku, cerības sakrāt naudu, lai tad domātu par savu un tuvi­nieku dzīves apstākļu uzlabošanu. Tagad ieceļotāju vairākums vis­pirms pieprasa sociālās garantijas. Viņi nevaicā pēc darba, bet pēc la­bākiem dzīves apstākļiem. Dānija, lūk, viņiem ir par sliktu, jo samazinājusi sociālos pabalstus uz pusi, vajag uz Zviedriju, tur maksās vairāk."

Jārīkojas solidāri
Tiekoties Krišjānis Kariņš vairākkārt uzsver, ka, neraugoties uz sarežģīto un neviennozīmīgo situāciju, Eiropai un tajā skaitā Latvijai bēgļi ir jāuzņem. „TV kadros mēs visi esam redzējuši, kā vecas sievietes, mātes ar bērniem, vīri laužas cauri dzeloņstieplēm uz Ungārijas robežas, un šis bēgļu izmisums – bailes no kara, no represīvā režīma – ir īsts. Salieciet to visu kopā ar vispārējo nabadzību salīdzinājumā ar Eiropu, tad tas kokteilis ir drausmīgs, un šie cilvēki turpina plūst kā jūra. Bet Eiropa diemžēl nezina, kā ar šo situāciju tikt galā. Vācieši viennozīmīgi turpina apgalvot, ka mums bēgļiem ir plaši jāatver savas durvis. Diemžēl arī EK prezidents Žans Klods Junkers ES saredz tikai caur kādu 10 turīgāko valstu (Vācija, Francija, Itālija utt.) prizmu. Viņš ir no tās sabiedrības, kas uzskata, ka labdarība ir viņu pienākums, un viņiem ir arī līdzekļi, kā to īstenot. Junkers neņem vērā, ka Eiropa ir daudz lielāka un mūsu pieredze austrumos atšķiras no rietumu pieredzes, un šī atšķirība saucas „50 okupācijas gadi". Austrumeiropa ir daudz skeptiskāka – cik tad uzņemsim – bija 200, 700, un, ja katru dienu vēl nāk desmitiem tūkstošu, tad saprotam, ka tā ir nebeidzama ģeometriskā progresija. Patlaban Eiropas Savienība mēģina panākt vienošanos, lai atvieglotu situāciju robežvalstīs – Grieķijā, Itālijā, Ungārijā -, kuras sauc palīgā, un tas ir saprotams – mēs arī šādā situācijā sauktu pēc palīdzības. Tīri objektīvi mums kā eiropiešiem ir jāpalīdz, līdzīgi kā Eiropa mums palīdz daudzos jautājumos. Mēs esam daļa no Eiropas, gribam to vai ne, un, ja esam ar mieru saņemt Eiropas subsīdijas, grantus, ceļošanu – visas tās iespējas, ko šobrīd mums piedāvā, tad mums arī ir jāpalīdz, kad mums to prasa."
Taču tai pašā laikā ir jāatbild un jāatrisina vesela virkne jautājumu – kā, piemēram, nošķirt kara bēgļus no ekonomiskajiem bēgļiem, jādomā par viņu izvietošanu, integrāciju sabiedrībā, nodarbinātību, valodas mācīšanu, par atbalstu tiem cilvēkiem un darba devējiem, kuri ir gatavi uzņemt bēgļus savā ģimenē un dot darbu. „Otra lieta ir, domājot par šo situāciju ilgtermiņā, ka Eiropa varētu finansēt kādus uzņemšanas centrus ārpus ES – kaut kur Maķedonijā, Serbijā, Turcijā, Libānā vai vēl kaut kur, kur lielāka kārtība, lai viņi pārstātu plūst uz Eiropu," uzskata Krišjānis Kariņš.