EDĪTE SIRMĀ secina, ka rokdarbi viņu saistījuši jau kopš bērnības; tā arī vēl tagad, kad vakari jau sāk kļūt garāki un rodas brīvāks brīdis no dārza, mājas darbiem, tā vien prasās kaut ko paknibināties.
– Domāju, ka tas jau ir šūpulī ielikts. Vecmamma Ausma vienmēr bijusi liela rokdarbniece, audēja, savos 85 gados joprojām ada. Arī mamma Lolita bērnībā Madonas pionieru namā gāja aušanas pulciņā, labprāt ada. Mīlestība uz rokdarbiem mūsu ģimenē ir pārmantota no paaudzes paaudzē. Bērnībā dzīvojām uz Kraukļu pusi Cesvaines novadā; jau skolas laikā gāju čaklo roku pulciņā pie pasniedzējas Ozolas. Viņas kabinets vien bija kā izstāde, ekspozīcija. Ko no šiem darbiņiem gribējām arī pašas darināt, to iemācīja. Vienu brīdi es ļoti aktīvi tamborēju čības, tās vecmamma nesa savām kolēģēm kombikorma rūpnīcā, – atminas Edīte Sirmā. Pēc 9. klases pabeigšanas viņa aizgājusi mācīties uz Jaungulbenes mājturības skolu. Tur, skolotāju mudināta, viņa ļoti veiksmīgi piedalījusies dažādās mājturības sacensībās; konkursā „Zemes meita, zemes dēls" viņa ieguva pirmo vietu Vidzemē, savukārt Latvijas mērogā palika otrā labākā.
Balvā tika iegūta iespēja tikt Latvijas Lauksaimniecības universitātē bez iestājeksāmeniem, un arī tur Edīte Sirmā mērķējusi mājturības prasmju apguves virzienā: – Iestājos programmā „Lietišķā mājturība", bet studiju laikā notika dažādas programmas pārmaiņas, tāpēc augstskolu pabeidzām kā viesnīcu/restorānu vadītāji.
Jau no bērnības otra Edītes Sirmās mīlestība ir darbs ar bērniem, tāpēc ikdienā viņa strādā bērnudārzā Sauleskalnā par audzinātāju un paralēli Jēkabpilī studē 4. kursā bakalaura programmā par pirmsskolas/sākumskolas pedagogu. – Laikam jau kopš bērnības tas bija apzināts lēmums – strādāt bērnudārzā. Atceros, ka mūsu bērnudārza grupiņas garderobes pirmais skapītis bija atvēlēts rokdarbiem. Man tā bija mīļākā vieta, kur sēdēju, šķetināju, knibinājos, un man tas arī bija atļauts, mūsu audzinātāja bija ļoti mīļa. Laikam jau tāpēc man bērnudārzs šķiet kā otrās mājas, kur vienmēr justies labi. Tāpēc arī tagad, kad braucu uz Sauleskalnu, pat nešķiet, ka braucu uz darbu, jo tiešām jūtos savā vietā, starp bērniem strādājam. Arī bērnudārzā darbojamies radoši – trenējam pirkstiņus, tinam kamoliņus, veram virtenītē ābolus un kaltējam ziemai. Manas audzināmās grupiņas bērniem ir tas vecums – dod tikai kaut ko darīt, iesaistīties un palīdzēt!
Edītes un Arno ģimenē aug četras meitas, kam arī piemīt radošā dzirksts un patīk aktīvi darboties. – Visu vasaru meitenes darināja visādus interesantus nieciņus – no avīžu un līmes masas ir tapusi ežu ģimenīte uz manu vārdadienu, jo man ezīši patīk. Tad bija lapiņas ar norādēm, pa visu dārzu bija jāmeklē izrotāts bluķītis. Nemaz nevar izsekot līdzi visam, ko viņas dara!
Arī Edīte katrā brīvākā brīdī labprāt pievēršas rokdarbiem:
– Kad bērni bija mazāki, vairāk tādus lielākus darbiņus darināju, tagad – mazākus. Nesen Sauleskal-
na tautas nama mazākajām dejotājām notamborēju kuplus bruncīšus. Kad redzēju kolektīvu uzstājamies, tiešām bija prieks un lepnums, cik skaisti meitenītēm mugurā tie izskatās. Savukārt pagājušajā gadā bija uznākusi rūķu mānija – tiklīdz kāds brīvs brītiņš, tamborēju rūķīšus, ko karināt eglītē, likt klāt pie dāvaniņām Ziemassvētkos un tamlīdzīgi. Viena rūķīša tamborēšanai aiziet aptuveni pusstunda, kad jau roka piešauta. Nupat aptamborēju veco fotofilmiņu oliņas, kurās skolas logopēde sabēra iekšā kastaņus, grūbas, un bērniem tie pēc skaņas jāatpazīst. Šobrīd pēc kolēģes lūguma top siltā jaciņa klēpja sunītim, jo iepriekšējā palikusi par mazu. Ko tādu gan taisu pirmo reizi, tāpēc jācer, ka izdosies. Interesanti! Ja man draugi, radi, kolēģi ko palūdz uztaisīt – ja es to māku, kāpēc gan ne?
Rokdarbnieci aizrauj katra jauna lieta un tehnika, tāpēc pamēģināts ir viss kas, piemēram, arī tapošana. Viņa nemeklē pamācības žurnālos vai internetā, bet gan vadās pēc savulaik apgūtajām praktiskām zināšanām un pašas radošās iztēles.
Šobrīd gan visvairāk laika aizņem rūpes par mājas soli, jo ģimene nesen pārvākusies no Bērzaunes uz privātmāju Praulienā, kur jāiekārtojas un jāpieremontē. – Kad ar meitām četratā dzīvojām dzīvoklītī, viss bija iegājies, rutīna. Bet tāpat meitenes aug, radās otra pusīte ar savu meitiņu, tad jau sešiem divās istabiņās kļuva par šauru. Meitas ļoti lūdzās, lai mums būtu māja, redz, kāds to sadzirdēja. Patlaban vēl dzīvojam uz paunām, jo pārvākušies esam samērā nesen. Darbdienas paiet ierastajā ritmā – darbs, mājas, bērni, sestdienās man ir augstskola, savukārt svētdienās ar ģimeni ejam uz baznīcu. Tā ir mūsu lielā ģimene, kur smeļamies spēku nākamajai nedēļai, – pastāsta Edīte Sirmā.