Diskusijas par to, ko darīt ar Eiropā jau ieplūdušajiem bēgļiem, kuru straume joprojām neapsīkst, ir pārņēmušas gluži vai visu publisko telpu, citām tēmām teju vairs neatstājot „skābekli". Taču ir arī tādas, un kā vienu no blakustēmām var minēt Saeimas Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas rosīšanos.
Jāatgādina, ka jau pēc pāris mēnešiem – 21. novembrī – apritēs divi gadi, kopš Zolitūdē, cilvēkiem tajā iepērkoties, sagruva lielveikals „Maxima". Traģēdijā dzīvību zaudēja 54 cilvēki.
Pērn pēc 12. Saeimas vēlēšanām uz karstām pēdām tika izveidota Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija, kuras darbs un darba mērķi daudziem izraisīja izbrīnu, bet citi to uztvēra kā iespēju gan politiķiem, gan sabiedrībai iedziļināties un izprast traģēdijas cēloņus, identificēt vainīgos un novērst līdzīgu traģēdiju atkārtošanos. Vienota viedokļa arī pēc tam, kad komisija nostrādājusi teju gadu, arvien nav. Daži to joprojām uzskata par lētu politisko teātri un naudas izšķiešanu, bet citi slavē komisijas darbu par to, ka tās sēžu ieraksti vismaz atklāj patiesu ainu par to, kā Latvijā tiek izprasta morālā un politiskā atbildība un kādi pārkāpumi joprojām ir vērojami būvniecības jomā.
Politiski un morāli atbildīgie
Tieši vārdu savienojums „morālā un politiskā atbildība" saistībā ar komisijas darbu tiek visvairāk locīts pēdējās nedēļas laikā. Komisija (tiesa, ne vienbalsīgi) ir nonākusi pie slēdziena, ka par „Maximas" traģēdiju politiski un morāli atbildīgie ir bijušais premjers Valdis Dombrovskis, kā arī bijušie ekonomikas ministri – Artis Kampars un Daniels Pavļuts – un Ekonomikas ministrijas valsts sekretāri – Juris Pūce un Anrijs Matīss. Šopirmdien šim pulciņam pievienojās vēl vairākas personas. Ingunas Sudrabas rosinājums, ko komisijas vairākums atbalstīja, paredz, ka „komisijas vērtējumā atbildīgas par situāciju, ka vairāk nekā piecu gadu periodā – no 2009. gada līdz 2014. gadam – valstī faktiski vairs netika īstenota valsts kontrole pār būvniecības procesu, ir gan tās amatpersonas, kuras pieņēma lēmumu likvidēt Valsts būvinspekciju, gan tās, kuras pēc Valsts kontroles revīzijas ziņojuma neatjaunoja valsts kontroli pār būvniecības procesu", līdz ar to tika pieņemts lēmums blakus amatpersonām, kuras komisija jau sākotnēji iekļāvusi galaziņojumā, minēt arī Einaru Repši, Andri Vilku, bijušos Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājus Gunti Bērziņu un Jāni Reiru, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītājus Gunti Blumbergu, Ventu Armandu Kraukli, Andri Bērziņu, Vjačeslavu Dombrovski, Jāni Ozoliņu. Galaziņojumā tiks minēts arī Rīgas mērs Nils Ušakovs un Rīgas būvvaldes vadītājs Inguss Vircavs.
Tieši stīvēšanās par to – minēt vai neminēt konkrētu cilvēku uzvārdus – teju 50 lappušu biezajā komisijas galaziņojumā raisīja vislielāko aktivitāti pašā komisijas darbā. Diskusija komisijas iekšienē bija kā Latvijas politiskās skatuves miniatūrs variants. Lielās partijas cīnās, lai atbildības smagākā nasta gultos uz to lielākajiem konkurentiem, bet mazās opozīcijas partijas, kam šajā komisijā ir neproporcionāli liela ietekme, dara visu, lai diskreditētu „Vienotību" un „Saskaņu". Un ZZS komisijas locekļi, ievērojot sev raksturīgo neizlēmību, balsojumos atturas.
Var ļoti labi saprast „Vienotības" nevēlēšanos, lai ziņojumā tiktu nosaukti konkrētu atbildīgo politiķu vai amatpersonu uzvārdi. Šī partija ir bijusi pie varas visus iepriekšējos gadus, līdz ar to partijas politiķu pirkstu nospiedumi ir teju uz visiem svarīgākajiem dokumentiem, kas, pēc komisijas domām, ir sekmējuši Zolitūdes traģēdiju. Tādēļ ir izprotama arī „Vienotības" vēlme kolektīvo vainu neuzņemties vieniem, bet dalīt to ar „Saskaņu", kas ir bijusi pie varas Rīgā. „Saskaņa" to, protams, nevēlas pieļaut, par ko liecina atšķirīgie „Saskaņas" deputātu balsojumi 14. septembrī, kad bija galaziņojumā jāiekļauj Valdis Dombrovskis un kompānija, un 21. septembra balsojums, kad galaziņojumā iekļāva arī Nilu Ušakovu un pārējos. 14. septembrī Zenta Tretjaka un Igors Zujevs balsoja „par", bet 21. septembrī atturējās.
Komisijas finiša taisne
Var rasties loģisks jautājums, kuru reiz uzdeva komisijas galaziņojumā pieminētais politiķis Einars Repše, – „kāds ir sausais atlikums" no komisijas darba? Politiķi izķīvējās, komisijas sēdē tika „nopratinātas" augsta ranga amatpersonas un politiķi, no kuriem daļu pēc tam min galaziņojumā. Un kas no tā? Jo vairāk uzvārdu, jo mazāka atbildība. Un par kādu atbildību runājam? Vairāki no ziņojumā piesauktajiem atbildīgajiem sevis pieminēšanu pat nekomentē, bet tie, kas komentē, piesauc populismu un raganu medības. Ja Latvijā politiskās un morālās atbildības jēdziens, kā dažs labs jau ir izteicies, saistās tikai ar pilsoņu iespēju politiķus „sodīt" ar neievēlēšanu Saeimā (tāpat kā netika ievēlēta Solvita Āboltiņa), tad jāvaicā, vai vispār ir vērts šai gadījumā lietot vārdu „atbildība". Jā, Valdis Dombrovskis ar kamolu kaklā pēc traģēdijas atkāpās, taču šī bija tikpat liela atbildības uzņemšanās, kā Grieķijas premjerministram Aleksim Cipram pirms mēneša uzņemties atbildību, paziņojot par atkāpšanos no amata, lai tiktu rīkotas atkārtotas parlamenta vēlēšanas un viņš, tavu brīnumu, atkal kļūtu par premjerministru. Dombrovska gadījumā gan varam runāt par vēl mīkstākiem amata krēsliem nu jau ārpus Latvijas.
Arī komisijai vajadzēja apzināties, ka, nosaucot baru vainīgo, jau tā niecīgais politiskās un morālās atbildības smagums tiek vēl vairāk izšķīdināts. Skatot atbildīgo sarakstu, ar visai tumšu ironiju skan bijušā Valsts prezidenta Andra Bērziņa pirms diviem gadiem sacītais, ka „Zolitūdes traģēdija ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība, tā ir mūsu pašu ilgi krātā nelaime, kas ir realizējusies ar tik šausmīgām sekām", kam varētu sekot vārdi „… un, ak jā, arī es esmu vainīgs". Nāk prātā Franču revolūcijas laika atziņa, ka „revolūcija (šai gadījumā – traģēdijas izmeklēšana) apēd savus bērnus". Šādi turpinot, drīz vien zem komisijas „giljotīnas" būs jāguļas gan pašiem komisijas locekļiem, gan Ministru kabineta apkopējai.
Atbildīgo atrašana un nosaukšana ir svarīga, taču vainīgo saukšanu pie atbildības es atstātu tiesībsargājošo iestāžu ziņā. No komisijas sabiedrībai ir tiesības sagaidīt arī kaut ko vairāk par frakciju iekšējiem cīniņiem un cenšanos izveidot pēc iespējas garākus atbildīgo sarakstus (Inguna Rībena komisijas sēdē pat aicināja padziļināti izvērtēt visu atjaunotās Latvijas pastāvēšanas periodu), un šis „vairāk" ir izsmeļoši, kompetentu ekspertu viedokļos balstīti secinājumi un ieteikumi, konkrētas likumdošanas iniciatīvas, kas novērsīs Zolitūdes traģēdijai līdzīgu atkārtošanos. Ceru, ka 12. oktobrī, kad tiek plānota galaziņojuma apstiprināšana, 50 lappusēs būs pēc iespējas vairāk šāda materiāla, populismu samazinot līdz minimumam, jo tieši tas ļaus teikt: jā, komisijas darbs nav bijis veltīgs.