Laikrakstā jau informējām, ka pagājušajā ceturtdienā Ziemeļvidzemi, tostarp Madonu, apmeklēja Eiropas Komisijas (EK) pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka. Vizītes laikā EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja veltīja arī laiku plašākai sarunai ar „Staru".
– Šodien apmeklējāt Madonu. Vai, iepazīstoties ar pašvaldībām pieejamā ES finansējuma ieguldījumu Madonas novadā, vērtējat, ka tas bijis efektīvs?
– Manā skatījumā, tieši Madonas novada iedzīvotāji var vislabāk novērtēt, vai līdzekļi ieguldīti pareizi. Mēs arī centāmies ievākt un apkopot informāciju, kas, viņuprāt, ir vai nav izdevies. Atzinīgi novērtēti, piemēram, ir ūdenssaimniecības attīstības projekti, kā arī pirmsskolas izglītības iestāžu sakārtošana. Protams, kā jau ikvienu finansējumu, arī ES struktūrfondu līdzekļus var izmanto efektīvāk un labāk, taču šis jautājums vairāk skar uzraugošās institūcijas, kuru vidū EK pārstāvniecība Latvijā neietilpst. Mums svarīgāk ir noskaidrot, vai nauda, ko piešķir ES, sabiedrības acīs ir radusi pareizu pielietojumu vai nav.
No savas puses novēlu Madonas novada iedzīvotājiem baudīt dzīvi ļoti sakārtotā vidē. Vienlaikus aicinu gan novada vadību, gan uzņēmējus rast veidu, kā iedzīvotājus atbalstīt ar labiem ienākumiem, jo, ja ir iespēja dzīvot skaistā, sakārtotā vidē, taču nav atbilstošu ienākumu, kuri to ļautu, noturēt cilvēkus būs ļoti sarežģīti. Svarīgi, lai Madonā atgrieztos ne tikai cilvēki sava darba mūža nogalē, kuri vēlas atpūsties un baudīt sava darba augļus, bet arī jauni cilvēki spētu atrast savu vietu.
– Zinot ES aktuālo dienaskārtību, nevaru jums kā EK pārstāvei nevaicāt par jautājumu saistībā ar bēgļu krīzi. Kā Latvijai jāuztver EK priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera 11. septembra uzruna – kā rekomendācija dalībvalstīm vai kā ultimāts par obligātu pasākumu plānu, kas tiks realizēts, ņemot vai neņemot vērā dalībvalstu viedokļus?
– Man nepatīk vārds „ultimāts". Vismaz pagaidām nekāda ultimāta nav. Situācija, ar kuru šobrīd saskaras Eiropa, ir kritiska. Tā ir krīze, un kā ikvienā krīzē arī bēgļu krīzei ir jāmeklē risinājums. Vislabāk ir cīnīties ar cēloņiem, taču, ja racionāli padomājam – kā Eiropa spēj apstādināt karu Sīrijā? Tas nav paveicams, vismaz ne ātrā laika posmā. Starptautiskā diplomātija ar šo jautājumu strādā, taču nevaram gaidīt momentānu risinājumu. Ja notiek karš, ir arī bēgļi, un šī bēgļu plūsma tikai pieaug. Ir vismaz trīs valstis, kuras īpaši smagi skārusi šī krīze, – Grieķija, kam jau tā ir smaga ekonomiskā situācija, Itālija un pēdējā laikā arī Ungārija. Vēlos uzsvērt, ka EK ir tā institūcija, kas var piedāvāt risinājumus, un Junkera kungs to arī ir izdarījis, taču EK nepieņem galalēmumu. Tā ir Eiropas Parlamenta un dalībvalstu vadītāju – Eiropadomes kompetence. Vai šo institūciju lēmumi vienmēr sakrīt ar EK priekšlikumiem? Ne vienmēr. Atminēsimies, ka, jau diskutējot par 40 000 bēgļu sadalīšanu starp dalībvalstīm, EK priekšlikums sākotnēji paredzēja, ka Latvijai būtu jāuzņem aptuveni 700 bēgļu. Latvija brīvprātīgi piekrita uzņemt 250. Arī jautājumā par 120 000 bēgļu sadalīšanu galīgais lēmums tiks pieņemts vien oktobrī. Kāds tas būs, pagaidām nezinām. Nezinām arī to, vai pārdale notiks pēc EK piedāvātajām kvotām vai tomēr brīvprātīgi dalībvalstīm izvēloties pašām.
Šobrīd nevēlos komentēt Latvijas valdības nostādni, jo nezinu, kāds būs lēmums (saruna ar Innu Šteinbuku notika 17. septembrī, dažas stundas, pirms valdība ārkārtas sēdē aiz slēgtām durvīm pieņēma Latvijas pozīciju bēgļu jautājumā, kas paredz Latvijā vēl 526 bēgļu brīvprātīgu uzņemšanu. – Aut.). Ceru, ka tā būs racionāla pieeja.
Runājot par bēgļu krīzi kopumā, vēlos atgādināt, ka ES svarīgas ir divas vērtības – solidaritāte un atbildība. Daudz saskaramies ar „šausmu stāstiem" par bēgļiem, kas nesīs slimības, terorismu un citus draudus. Nevēlos apgalvot, ka riska faktoru nav – tie ir vienmēr, taču mums ir jārunā arī par cilvēcību. Apzinos, ka daļa bēgļu bēg nevis no kara briesmām, bet gan vienkārši meklē vietu, kur ir labāk. Tas cilvēciski ir saprotami, jo arī daļa Latvijas iedzīvotāju dodas projām no valsts, un ne jau tādēļ, ka viņiem te draudētu briesmas, bet gan lai varētu nodrošināt labākus dzīves apstākļus. Zinu, ka arī no Madonas ir aizbraukuši daudzi jaunieši, un bieži vien uz neatgriešanos. Katra dalībvalsts ir atbildīga par to, lai izvērtētu, vai patvēruma meklētājs ir cilvēks, kurš bēg no kara, vai ekonomiskais migrants. Ja cilvēks ir ekonomiskais migrants, dalībvalsts pienākums ir viņu atgriezt atpakaļ.
– Kādēļ bēgļu krīzes risināšanā nav jūtama vienotība un jūsu pieminētā ES solidaritāte? Vienubrīd Vācija paziņo par „atvērto durvju politiku", bet jau pēc dažām nedēļām slēdz robežas. Arī citu valstu rīcība neizskatās saskaņota, jo īpaši, diskutējot par bēgļu sadalījumu.
– Šī problēma tiek skatīta vienoti. Ja tā nebūtu, arī nekādi risinājumi netiktu panākti. Runājot par solidaritāti – vai tas, ka, piemēram, par ieguldījumu Latvijas infrastruktūras attīstībā maksā citu valstu iedzīvotāji, nav solidaritāte? Latvija saņem vairāk nekā iemaksā ES budžetā. Tikpat labi citu valstu nodokļu maksātāji var pateikt, ka nevēlas par mums maksāt, jo viņiem tas nav izdevīgi.
– Vai tas (maksājumu samazināšana valstīm, kuras norobežosies no bēgļu uzņemšanas) savā ziņā nav šantāžas elements pret tādām dalībvalstīm kā Latvija? Kā zināms, šāds ierosinājums ir izskanējis no dažu dalībvalstu, tostarp Austrijas, politiķu mutēm.
– Tā ir spekulācija, un neviens EK pārstāvis šādu ierosinājumu nav paudis. Katrā valstī ir populisti, un katra populistiska politiķa komentārus es neuzņemos komentēt.
– Vai uzskatāt, ka šāda notikumu gaita tomēr varētu īstenoties, jo netieši uz to norāda paša Junkera izteikumi?
– Viennozīmīgi – nē. Lēmums par struktūrfondu sadalījumu jau ir pieņemts, līdz ar to arī praktiski šāda līdzekļu pārdale vairs nevar notikt. No Junkera teiktā izriet tikai tas, ka valstis nevar solidāri tikai saņemt – tām ir jāspēj arī dot.
– Saskaņā ar Zemkopības ministrijas aplēsēm, Krievijas embargo Latvijas piena ražotājiem nesis zaudējumus 50 miljonu eiro, savukārt lauksaimniecības un pārtikas eksportam nodarītie zaudējumi ir apmēram 140 miljoni eiro. Vai Latvijas lauksaimniekiem un ražotājiem tiks pilnībā vai daļēji kompensēti radītie zaudējumi?
– Šobrīd jau ir zināma precīza kompensācijas summa. EK no ES budžeta lauksaimniekiem visā ES iedalījusi 500 miljonu eiro. No tiem 8,5 miljoni eiro būs pieejami Latvijai. Vēlos atgādināt, ka arī 2014. gadā tika sniegta pirmā palīdzības pakete – 7,7 miljoni eiro, tādēļ būtu godīgi abas summas rēķināt kopā.
Latvijas piensaimnieku zaudējumi ir novērtēti 50 miljonu eiro apmērā. Visi apzināmies, ka piešķirtā summa tos pilnībā nekompensē, taču, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, Latvija saņem krietni vairāk nekā daudzas citas ES dalībvalstis. Kompensācijas summa tika aprēķināta, ņemot vērā objektīvus kritērijus – bezdarbnieku skaits, IKP pieaugums u. c. To, kā kompensācijā pieejamo summu sadalīt starp piensaimniekiem un cūkgaļas ražotājiem, var lemt Latvijas valdība.
Vēlos akcentēt, ka, aprēķinot kompensācijas, ES uzvedas, cik vien iespējams, solidāri. Uzskatīt, ka kompensēti tiks visi zaudējumi, ir nereāli, jo ES budžets nav no gumijas. Vienlaikus jāpiebilst, ka gan ES kopumā, gan atsevišķās dalībvalstīs ar EK atbalstu uzņēmumi meklē un nereti arī atrod jaunus noieta tirgus. Piemēram, Smiltenes un Jaunpils piena pārstrādes uzņēmumu produkcija šobrīd tiek eksportēta gan uz ASV, gan Ķīnu. Jauna noieta tirgus meklēšana ir ļoti smags process, taču nevar apgalvot, ka mūsu uzņēmumiem nav izredžu tur ielauzties.
– Madonas apmeklējuma laikā viesojāties arī AS „Lazdonas piensaimnieks". Šī uzņēmuma valdes locekle – komercdirektore Helēna Krūmiņa akcentēja, ka arī pārstrādes uzņēmumiem ir radušies zaudējumi, taču par to kompensāciju netiek runāts. Vai kompensāciju pieprasījumā nav dominējis princips „Kurš skaļāk bļauj, vairāk saņem?"
– Jautājums par to, kādas kompensācijas pieprasīt, ir katras dalībvalsts atbildība. ES nenodarbojas ar mikromenedžmentu. Lielākai iniciatīvai izvirzīšanā ir jānāk gan no uzņēmumiem, gan valdības. Šajā ziņā vēl nekas nav nokavēts, un valdība var nākt ar jaunu kompensāciju pieprasījumu.