Aizvadītajā nedēļā laikrakstā „Stars" ziņojām par sešiem cilvēkiem, tostarp diviem bērniem, kas Lubānas novada Indrānu pagasta mežā 13. septembrī bija spiesti pārlaist nakti, jo bija apmaldījušies.
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD), kas, sadarbojoties ar Valsts policiju, cilvēkiem palīdzēja veiksmīgi no meža izkļūt, pastāstīja sīkāk par notikušo: „VUGD svētdien pulksten 20.08 saņēma izsaukumu, ka mežā ir apmaldījušies seši cilvēki, to skaitā arī divi bērni. Tā kā cilvēki nedzirdēja skaņas signālus, ugunsdzēsēji glābēji uzturēja ar viņiem telefonsakarus, lai noskaidrotu viņu aptuveno atrašanās vietu.
Pulksten 4.34 nomaldījušies sēņotāji sadzirdēja glābēju ieslēgto skaņas signālu un virzījās uz skaņas pusi. Pirmdienas rītā, neilgi pēc pulksten 8, glābēji atrada apmaldījušos cilvēkus un ar viņiem kopā devās ārā no meža."
Neilgi pēc raksta publicēšanas ar laikrakstu „Stars" sazinājās Sarmīte, kas bija apmaldījušās cilvēku grupas vidū, lai palabotu VUGD sniegto informāciju: – Mēs bijām devušies nevis sēņot, bet gan ogot, turklāt nevis mežā, bet gan purvā.
Plašāk par tās dienas notikumiem viņa atceras: – Ogot devos es ar vīru, dēls ar savu meiteni un divi mazākie bērni. Kādreiz gadu gadiem bijām purvā ogas lasījuši, savas taciņas zinām, bet šoreiz kaut kā nogājām ne pa to taku un attapāmies pie upes. Iesim ārā – un atkal esam pie tās pašas upes! Mežā arī kādreiz ir gadījies apmaldīties, tur vismaz ir sektoru sadalījumi, pēc cipariņiem redzi, kur jāiet. Bet purvā ej – un ir tikai sūnas, purvājs, upe, aizauguši akači, atkal upe… Ej, kā gribi – mums todien bija piemeties vadātājs.
Ogotāji purvā iegājuši kādus četrus kilometrus aiz Lubānas pansionāta, taču iznākuši Lubāna mitrājā, Zvidzienā – pa autoceļu braucot, tie ir nepilni 20 kilometru. Sarmīte rēķina, ka kopumā ģimene nostaigājusi 30-40 kilometru, cenšoties atrast īsto ceļu. – Tā jau mēs turējāmies, neviens neraudāja un izmisumā nekrita. Purvā bijām paēduši pusdienas, enerģijas pietika, bet dzert gan no tās staigāšanas tik ļoti gribējās, ka ar spainīti spiedām grāvja sūnās. Sanāca dzert rāvas ūdeni, bet – ko citu darīt? Naktī iekurinājām ugunskuru, pasildījāmies, atpūtāmies. Tā arī līdz tiem pulksten puspieciem visi cits pie cita turējāmies un atbalstījām, tāpēc pārdzīvojumu ziņā nebija tik traki, –
secina Sarmīte.
Vēl lielāku apmulsumu vienubrīd radījis tas, ka sākumā ģimene sadzirdējusi madoniešu VUGD ieslēgto skaņas signālu, tad no otras puses – lubāniešu, kas uz mirkli sajaucis galvu. Tomēr, sadarbojoties ar glābējiem un uzklausot viņu norādījumus, apmaldījušies ogotāji veiksmīgi izkļuvuši ārā no purva. Sarmīte teic: – Liels paldies Ozoliņa kungam, viņš bija pirmais glābējs, kurš mums iznāca pretim. Paldies visiem policistiem, glābējiem, kas paši nebija visu nakti gulējuši, mūs meklējot.
Jautāta, vai ģimene, dodoties ogot, bija sagatavojušies pēc visiem operatīvo dienestu ieteikumiem, līdzi ņemot mobilos telefonus, lukturīšus un tamlīdzīgi, Sarmīte atbild: – Zīmīgi, ka, no mašīnas kāpjot ārā, teicu, ka telefonu neņemšu līdzi, jo man kabatas seklas. Tāpēc telefons līdzi bija paņemts tikai vīram, pa to arī ar VUGD sazvanījāmies. Dēla meitenei bija karte, centāmies vadīties arī pēc tās. Lukturīša gan nebija, tāpēc naktī bija jāsadzīvo ar tumsu visapkārt.
Tā kā, iznākot no purva, bijis jau pirmdienas rīts, vecāki sazvanījušies ar Lubānas vidusskolu, kur attieksme bijusi saprotoša, un ļāvuši bērniem palikt mājās. – Cits jau nekas, bet nākamajā dienā ļoti sāpēja muskuļi. Dēls joko, ka vēl saviem bērniem šo piedzīvojumu stāstīs. Jā, tagad jau var pasmieties un to uztvert kā interesantu pārdzīvojumu. Protams, otrreiz tādu negribētos pieredzēt. Nepatīkami pārsteidza, kas tik viss internetā komentāros bija sarakstīts, gribētos teikt – kā paši rīkotos, ja nokļūtu tādā situācijā? Un tas var atgadīties ar katru. Jo, kā jau teicu, šo purvu zinājām un bijām iepriekš tur ogojuši. Taču nu vairs savu mūžu gan turp nebrauksim, jo negatīvas atmiņas tagad ar to saistās, – atzīst Sarmīte.