Domājams, šī vasara nesusi jaunu elpu kultūras dzīvē Varakļānos; to lieliski apliecināja grandiozie Varakļānu pilsētas svētki 15. augustā, kas vēl līdz šim brīdim iespiedušies vietējo iedzīvotāju un viesu atmiņās. Tajā lielākais nopelns ir Varakļānu kultūras nama direktores pienākumu izpildītājai LĪGAI RUBĪNEI, kas uz dekrēta atvaļinājuma laiku aizvieto līdzšinējo direktori.
Iepriekš Līga Rubīne daudzus gadus strādājusi par Līvānu kultūras centra vadītāju, tāpēc arī brīdī, kad teju vai iemesta Varakļānu pilsētas svētku organizēšanā aptuveni mēnesi pirms to norises, veiksmīgi likusi lietā savu ilggadējo pieredzi kultūras jomā.
– Pirmos kucēnus gan slīcinājām uz Līgo svētkiem, to organizēšanai bija atlikusi nedēļa. Mums ļoti pretim nāca Varakļānu muzejs, atvēlot savas telpas, jo estrāde bija ne visai sakopta. Pamazām sākām sakārtot estrādi un gatavoties pilsētas svētkiem, tajā liels paldies ir veselai virknei cilvēku, kas darīja un palīdzēja, sponsorēja. Mēs jau varam strādāt un censties, bet, ja nebūtu šo palīgu un atbalstītāju, nekas neizdotos. Laikam pirmo reizi mūžā saskāros ar tik lielu pašvaldības atbalstu. Protams, neko neizdarītu arī bez kolēģiem, ar kuriem caurām naktīm sēdējām un kopā domājām, ko un kā labāk darīsim, paldies viņu ģimenēm, kas ar izpratni izturējās pret to, ka pēdējās darbdienas laiku, kad nākam mājās, vairs jau nerēķinājām. Kopumā laika bija tikai nepilns mēnesis, tad nu lieti noderēja vecās pazīšanās un draudzība. Kultūrā tomēr esmu 20 gadu, tieši direktores stāžs ir 12.-13. sezonu, – pastāsta Līga Rubīne.
– Kādi dzīves ceļi tad atveda uz Varakļāniem un līdz lēmumam uz laiku pildīt kultūras nama direktores pienākumus?
– Biju apņēmusies tomēr pielikt punktu kultūras dzīves vadīšanai. Savā ziņā tas ir dzīvesveids, bet šķita, ka vajadzīgs vismaz atelpas posms. Tad nu pagājušā gada nogalē sapratu, ka jāmeklē kas cits – ka gribu strādāt kā cilvēks, piecas dienas nedēļā, nedēļas nogalē atpūsties un beidzot kultūru baudīt. Jā, man patīk organizēt. Bet nu jau katrs pasākums nevis aizkustina līdz asarām, kā kolēģi pēc Varakļānu pilsētas svētkiem, bet vienkārši ir labi padarīta darba izjūta. Tā kā mans dzīves moto ir – vai nu dari labi, vai nedari pavisam, lai izdarītu labi, principā tā ir tā sfēra, kur nepietiek ar piecām, pat ne septiņām dienām nedēļā. Tā nu pirmo reizi izbaudīju, kas ir bezdarbnieka pabalsts. Pirmo laiku jutos lieliski – tev maksā par nekā nedarīšanu un atpūšanos. Taču pamazām sāka zvanīt kādreizējie sadarbības partneri, interesēties par iespējām sastrādāties. Tai skaitā uzrunāja arī zināms cilvēks no Varakļāniem, ka uz laiciņu nepieciešams darbinieks. Tā kā man šeit jau ir daudz paziņu, tuvāku, attālāku radu, tādam variantam – uz laiciņu – piekritu. Turklāt esmu dzimusi varakļāniete, Varakļānu slimnīcā, tāpēc kaut kas jau laikam sauca mani šurp. Pārcēlusies pavisam gan neesmu, joprojām dzīvoju Viļānos un uz darbu braukāju ar autobusu – tajā ļoti atbalsta ģimene. Paldies par sapratni arī varakļāniešiem, jo visas piecas dienas darbā neesmu, esmu pēc vajadzības un varēšanas. Atsevišķas lietas tomēr varam kārtot ar kolēģi pa telefonu, interneta laikmetā daudz kas ir atrisināms arī no dzīvesvietas.
– Kā ir ieiet mazliet svešākā vidē, organizēt pasākumus cilvēkiem, kuru gaumi tik ļoti nepārzināt?
– Tas nav vienkārši. Piemēram, pirms Varakļānu pilsētas svētkiem iepriekš satikos ar jauniešu grupiņu, kuri teica – bez latgaliešu grupas pasākums neaizies. Tad nu meklējām to vidusceļu, lai būtu interesanti gan jauniešiem, gan vecāka gadagājuma cilvēkiem, gan lai piedalītos pašdarbības kolektīvi, kas ilgāku laiku nebija uzstājušies pilsētas svētkos. Viens dejotājs gan iepriekš bija mazliet
nikns, ka 15. augustā notiek kapusvētki, jāuzņem ciemiņi, bet viņam vēl jādejo pilsētas svētku koncertā. Taču tad ballē pienāca klāt un atzina, cik tas tomēr bijis forši. Mani patīkami pārsteidza, ka arī vecāki cilvēki uzņēma roķīgo grupu „Linga", dziedāja un dejoja līdzi. Katrā ziņā ir prieks un gandarījums par to, ka svētki izdevās. Nevis vairs pašam sev, bet ar gadiem saproti – labi, ka citiem patika, jo šajā amatā jau strādā cilvēku labā.
– Kāds ir skats mazliet no malas uz kultūras dzīvi Varakļānos – kas ir tas pozitīvais, bet kur mazliet vēl jāpiestrādā?
– Nereti kultūras jomā ir tā, ka cilvēkiem jau visa kā ir par daudz, tad izaicinājums ir saprast – nu ko vēl jaunu cilvēkiem iedot. Varakļānos, kā jau mazākā pilsētā, labi varbūt ir tas, ka ne viss te ir izbaudīts, ne visi mākslinieki paviesojušies, tāpēc ir iespējas izpausties. Cilvēkiem ir vajadzīga kultūra, taču lauku nostūros aktuāls ir jautājums par finansiālajām iespējām. Manuprāt, ir tāda cilvēku grupa, kas aizbrauc uz lieliem festivāliem, nopērk dārgu biļeti, jo tas ir kruti, ka vienreiz gadā varu atļauties. Tad ir cilvēki, kas labprāt baudītu mākslu, bet jārēķinās ar rocību. Arī tāpēc pasākumus cenšamies padarīt pieejamākus iedzīvotājiem, piemēram, Varakļānu pilsētas svētkus varēja apmeklēt pilnībā bez maksas.
Mēģinu rast mazliet citu pieeju sponsoriem, jo tas, ko šobrīd prasa no pašvaldībām, ir neiespējami. Mazās pašvaldības ir apdalītas ar to, ka valstiskā līmenī ir mērķis noturēt vietējos cilvēkus, bet tai pašā laikā nekas jau netiek darīts – viss ir atstāts uz pašvaldību pleciem. Sak', cik varat, tik dariet.
Šķiet, mazliet vairāk vajadzētu apvienot arī novadu. Šobrīd atsevišķas iestādes tērējam vienu un to pašu pašvaldības budžetu, bet varbūt, lai pasākumi nepārklātos, vēl vairāk varētu attīstīt savstarpējo sadarbību. Lai gan meitenes gan Murmastienē, gan Stirnienē ir ļoti atbalstošas un pretimnākošas, tāpat visi kolektīvu vadītāji – nu super! Ļoti aktīvi ir jaunieši, un viņiem ir daudz talantu – tas ir Varakļānu dārgums.
– Varbūt var atklāt kādas tuvākās ieceres pasākumiem Varakļānos?
– Mēģināsim atjaunot sporta svētkus, tie gaidāmi jau 26. septembrī. Centāmies pasākumu organizēt tā, lai būtu ko darīt visu vecumu dalībniekiem un apmeklētājiem. Tāpat svinēsim Lāčplēša dienu, ciemos būs Ainars Virga ar savu grupu. Izrāde humoristiskai atpūtai „Kāzas, kāzas", kas tālāk par Madonu iepriekš nekur nebija devušies. Gribas arī ko īpašu Ziemassvētkiem, protams, vēlos cilvēkiem sagādāt prieku – bet visas nianses atklāt nevar, jo jāsaglabā intriga.