Aicinām visus mūsu pilsētas un apkārtnes seniorus 16. septembrī pulksten 12 uz pirmo sarīkojumu Madonas muzejā cikla „Dzīves un mākslas krāsās" jaunajā sezonā.
Dzejas dienās, protams, runāsim par literatūru – Adinas Ķirškalnes darbību 1940. gadu pirmajā pusē. Ne visiem bija iespēja aizbraukt viņas 100. dzimšanas dienā uz kapsētu Vecpiebalgā vai piedalīties pārgājienā uz dzīvesvietu „Salās" Lazdonas Muižas ezera galā.
1942. gada septembrī Vecpiebalgas skolotāja Adina Ķirškalne saņēma Latviešu brīvprātīgo organizāciju galvenās komitejas pateicību – apliecinājumu, ka viņa „ir pildījusi savu pienākumu pret latviešu brīvprātīgajiem cīnītājiem un viņu piederīgiem, lai Tēvija varētu dzīvot saules mūžu". Adina pati kādreiz teica, ka tas viņai atsūtīts par darbiņiem „Daugavas Vanagos". Tikai no 1942. gada maija līdz augustam vien viņai bija deviņas publikācijas – galvenokārt tēlojumi it kā karavīram adresētu vēstuļu formā ar parakstiem A. Vidzemniece, Ganu meita, Puķu zirņu sējēja.
Strādājot ar A. Ķirškalnes arhīva materiāliem, manu uzmanību šovasar vēlreiz piesaistīja 1942.-1944. gada rokraksti ar zīmuli uz iedzeltenām, vairākkārt locītām papīra lapām un avīzes. Tās ir pozitīvi ievirzītas miniatūras un tēlojumi par dzīvi un darbiem lauku sētā, noskaņās līdzīgi ir turpat ievietotie viņas dzejoļi un stāsti (pseidonīmi arī Vasaraudze, Eglāju Mārcis, A. Vidzemniece un Maija Madara).
Pārsteidz valodas krāšņums, salīdzinājumu bagātība, jūtama līdzība ar Ilzes Kalnāres darbiem. Tās pašas kara laikā nozīmīgās patriotiskās un liriskās noskaņas, bagātā valoda. Jāpiemin, ka 1939. gada Vasarsvētkos divdesmitgadīgā dzejniece Ilze, paklausot Vecpiebalgas meiteņu un puišu uzaicinājumam, tur ciemojās (I. Kalnāres stāsts „Brežģa kalnā", 1940), vēlāk abas sievietes periodiski apmainījās vēstulēm. Liekas, ka A. Ķirškalne vairāk piedomājusi par vārdu izvēli, teikumu noslīpēšanu, jo viņu nesaistīja termiņi un solījumi, nebija tā kā dažkārt I. Kalnārei, kad jādod iespiest garāka stāsta sākumu, bet beigas vēl nav uzrakstītas. Jūsmīgu pacēlumu, kas mijas ar rezignētām pārdomām, atrodam arī citu toreizējo jauniešu daiļradē.
Ganu meitas vēstulēs minēts šķautņainais pelēcis ganību malā, kam viņa dod Draudzības akmens vārdu. Pie tā tiksimies arī mēs, lai atcerētos notikumus un noskaņas pirms 70-75 gadiem.