Ar rudens mēnešiem tik ļoti zīmīgajām lietavām un pēkšņi sadrūmušo laiku ir iesācies septembris. Kādam tas ir jauns sākums, bet citam – kārtējais un pavisam ikdienišķais mēnesis, ko nodzīvot, priecājoties par katru dienu un sasniedzot arvien jaunas virsotnes.
Līdz ar septembra iestāšanos nedēļas vidū pilsētas ielas pielija ar sparīgiem skolēniem, kas, tikko pēc brīvlaika satikušies, steidza apmainīties ar piedzīvoto vasarā, sākumskolas vecuma skolniecītēm (novērtējot vizuāli), kuras nelielā kompānijā mēroja ceļu no skolas uz mājām, pa ceļam mielojoties ar saldumiem… Nevilšus pieķēru sevi pie domas, kur gan šie bērni pavada vasaras – vai laukos, dzīvokļos vai kur citur? Ja uz ielām to ir ievērojami mazāk.
Lai vai kā, priecājos, ka vēl aizvien ir skolēni, kuri uz skolu dodas ar prieku un gaida jaunā semestra sākumu, 1. septembrī ierodas tērpušies svinīgi un apsveic skolotājus ar ziediem. Ziedu saņemšanā, šķiet, skolotāja profesija ir pati dāsnākā, jo papildus dzimšanas un vārda dienām, ko atceras vērīgākie audzēkņi un kolēģi, ziedi tiek dāvāti arī Zinību dienā un Skolotāju dienā. Ārkārtīgi patīkami redzēt, ka savus skolotājus atceras arī bijušie skolēni. Pašai, pateicoties tam, ka ne visās universitātēs (tostarp arī manējā) mācības tika uzsāktas šīs nedēļas vidū, bija iespēja apmeklēt 1. septembra pasākumu savā bijušajā skolā – Cesvaines vidusskolā. Arī es sevi varētu ierindot starp tiem pateicīgajiem audzēkņiem, kuri vienmēr ar ziediem un sveicienu svētkos (un ne tikai svētkos) atceras savu pirmo audzinātāju – to cilvēku, kas reizēm savas klases bērnus pazina labāk nekā vecāki un kas vienmēr prata tikt galā ar visām raizēm, palīdzēja nocietināt pamatus katra cilvēka tapšanai par personību. Šogad skolotāju sveikšanas laikā ar skatienu sanāca pavadīt kādu Cesvaines vidusskolas skolēnu, kurš pašlaik mācās Madonas Valsts ģimnāzijā un, visticamāk, izmantojot izdevību, ka ģimnāzijā zvans uz pirmo mācību stundu tiek ieskandināts vēlāk nekā citviet, bija atnācis uz savu pirmo skolu, lai dāvātu gladiolu sākumskolas audzinātājai.
Ar līdzīgu nostalģiju vēroju, kā pavisam nemanot izaug radu un paziņu bērni un – re – jau uzsāk mācības pirmajā klasē. Savukārt, aplūkojot foto liecības no Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vizītes Madonā un savā pirmajā skolā, secinu, ka tieši nesamākslotai sirsnībai un laba atdarīšanai vajadzētu kalpot par mūspuses cilvēku kvalitātes zīmi.
Starp citu, atminos, kā savulaik pie mums, jaunajā skolā Cesvainē, Zinību dienā viesojās nu jau eksprezidents Valdis Zatlers ar kundzi Lilitu. Arī viņi toreiz bija uzmanības epicentrā un nevairījās nedz aprunāties, nedz sniegt autogrāfu un veiksmes vēlējumus.