Latvijas Biškopības biedrības (LBB) Madonas nodaļas biškopjiem ir laba tradīcija – katru vasaru rīkot kopīgu saietu, dodoties izbraukumā pie kāda no kolēģiem. 27. augustā ikgadējais vasaras pasākums norisinājās, ciemojoties pie ievērojamā Atmodas laika Latvijas sabiedriskā darbinieka, žurnālista un arī biškopja Daiņa Īvāna Pļaviņu novada Aiviekstes pagasta "Īvānos".
Dainis Īvāns savulaik mācījies biškopju kursos, apgūstot zināšanas pie ZS "Jaunspieķi" saimnieka un LBB Madonas nodaļas vadītāja Jāņa Puriņa. Būdams madonietis (dzimis 1955. gada 25. septembrī Madonā), viņš ir arī piepulcējies LBB Madonas nodaļas biedriem.
Pasākums iesākās ar Daiņa Īvāna un viņa meitas Karlīnas sagatavotu nelielu priekšnesumu. Visi bija ieintriģēti mājas saimnieka aktierspēlē, iejūtoties bišu gana lomā, un meitas Karlīnas virtuozajā vijoles koncertuzvedumā. Atskaņojot Antonio Vivaldi "Vasaru" (Vivaldi dzīvoja Itālijā, kur ir zināms bišu kults), Dainis Īvāns atsauca atmiņā iesācēja darbošanos ar bitēm.
– Kursos mācīja, ka medus ir jāņem vēsākā laikā, bet es gāju pie bitēm pašā karstākajā laikā – tveicē un pirms negaisa. Vienmēr atliku šo brīdi – pārcilāt medus kāres, bet vairs nebija, kur atlikt. Stropi atradās pie mājas, un biju nolēmis, ka medu tomēr sviedīšu. Tad pēc medus sviešanas notika gadījums, ko jums parādīsim. Tā bija liela biškopības trauma, kas tomēr mani nenobiedēja, – ievadā visus ieintriģēja "Īvānu" māju dravnieks, kas visu priekšā nostājās biškopja darba tērpā. Vēl vairāk visi sajūsminājās, kad bišu gans tēlojumā, vairīdamies no saniknotajām bitēm, ar visām drēbēm ar lēcienu iemetās dīķī.
Dainis Īvāns interesanti pastāstīja arī par savu sāģi (sādžu): – Nevar īsti zināt, kas devis šai vietai vārdu – mani senči vai šī vieta – maniem senčiem. Netālu atrodas kalns, ko sauc par Īvēnu kalnu, un arī šo vietu pareizāk būtu saukt par Īvēniem, jo šīs ir Vidzemes sēļu teritorijas un Vidzemes sēļiem ir šis platais "ē". Sāģis ir diezgan interesants, savulaik te bija apdzīvotas sešas mājas, katrā zem viena jumta – pa divām ģimenēm. Esmu uzzinājis, ka ziedu laikos te ir dzīvojuši ap 60 cilvēku, par ko liecina viena kāzu fotogrāfija 1924. gadā. Kopš tā laika biškopju vasaras saiets ir pirmā reize, kad te sapulcējas tik daudz cilvēku.
Jānis Puriņš, uzrunājot saieta dalībniekus, cita starpā sacīja: – Uz brīdi gribas iekāpt arī atmiņās, labajās emocijās, kad bijām vienoti, un Dainim liktenis mūža garumā ir lēmis vietu būt par pārmaiņu vadītāju Latvijā, kad bez asinsizliešanas var izcīnīt neatkarību.
Dainis Īvāns, vairāk stāstot par savām lauku mājām, minēja, ka senči no tēva puses daudzās paaudzēs bijuši zemnieki: – Vietalvas draudzes grāmatā esam fiksēti, kad precas Brencis ar Ilzi, un vēlāk viņu dēlam Mārtiņam dots uzvārds Īvāns. Man gan nav ziņu, ka mani senči ir nodarbojušies ar biškopību. Manā bērnībā "Īvānos" neviena stropa nebija. Pats ar biškopību saindējos pie onkuļa, kas dzīvoja Taurkalnē. Viņš bija mežzinis, turēja vairāk par 20 bišu saimēm, kas deva papildu ienākumu ģimenei. Ievērojis, ka stundām ilgi varu sēdēt pie stropa un skatīties bites, viņš sāka lūgt, vai nevaru palīdzēt, jo man nebija baiļu. Pirmajā reizē pusaudža vecumā mani sadzēla kādas 20 bites, bet arī tas nenobiedēja, jo patika. Kad onkuli aizsauca mūžībā, mantojumā dabūjām divus stropus, par bitēm rūpējās krustmāte. Pirms 20 gadiem sāku ar bitēm nodarboties patstāvīgi –
mājas galā atradās stropi, vairāk vai mazāk, ir bijušas 5-12 saimes, jo, strādādams Rīgā un nodarbodamies ar rakstu darbiem, vairāk nevaru apsaimniekot, bet piecas saimes – tas gandrīz neko neprasa. Akadēmisko izglītību deva Jānis Puriņš, kur iemācījos gan mātes mainīt, gan atdaleņus, ko nepratu, jo viss notika "uz tausti". Biškopību no manis gan neiesaku mācīties, jo varu iemācīt, kā nevajag darīt, man viss iznāk diezgan haotiski, tomēr bites vēl arvien turas. Visu laiku esmu priecājies par to.
Izvaicāts par šo vasaru, viņš atzina: – Vismaz šeit bija ļoti slikta vasara, jo jūnija beigās saimes bija attīstījušās, kā citreiz aprīlī. Pēc tam jūlija beigās bites "sadzina", saņēmās, varēju noņemt medu.
Par saikni ar Madonu Dainis Īvāns stāstīja: – Visu laiku šurp esmu braucis, bet, kad mamma pavasarī tika aizsaukta mūžībā, vairs nav tādas vajadzības braukt. Laukos pastāvīgi dzīvoju kādus desmit gadus, esmu "brīvmākslinieks" jeb pašnodarbinātais. Kādreiz, kad no Madonas ar autobusu braucu uz "Īvāniem", likās, ka mans mūža sapnis ir dzīvot šeit, kas reizē ar Latvijas neatkarību bija piepildāms. Pēc Rīgas lauki – tā ir atslodze. Neko nezaudēju, jo attālums līdz Rīgai nav tik liels. Savukārt rakstu darbus varu veikt tepat laukos, aizsūtīt pa e-pastu. Arī bibliotēku sistēma ir tik pilnīga, ka Pļaviņu bibliotēkā varu dabūt grāmatas no Zviedrijas, tā ka varu nodarboties arī ar pētniecību. Beidzamajā laikā strādāju pie ekspozīcijas plāna Latvijas Tautas frontes muzejam, ko papildinām par parlamentāro revolūciju. Tagad man šķiet, ka katra diena, kad no šejienes aizbraucu, ir mūžā zaudēta.
Uz jautājumu par Eiropas Savienības politiku laukos viņš atbildēja: – Uzskatu, ka ES politika iet daudz pareizākā virzienā nekā Latvijas politika, vismaz dabas aizsardzībā, kur, tikai pateicoties Eiropai, vēl kaut ko sargājam. Esmu eirooptimists, un, ja nebūtu ES atbalsta, kā sacīja lielsaimnieks Andris Felss, visi zemnieki jau sen būtu "zem ūdens". Pat es, kas esmu mazs saimniecības apkopējs, jo neražoju pārdošanai, bet savai ģimenei, kas arī ir nozīmīgi, vērtēju, ka tas ir trekns… Bija brīdis, kad bites varēja turēt kā lopu vienības, bet šī politika bija netaisnība pret biškopjiem. Bites varrozes dēļ var pastāvēt, tikai pateicoties biškopjiem, jo, ja nebūtu biškopju, tad būtu "vāks" visai lauksaimniecībai Latvijā. Uzskatu, ka biškopību Latvijā vajadzētu atbalstīt vairāk, nekā to dara.
Jānis Puriņš biškopju vasaras saietā pavērtēja arī laikapstākļu ietekmi uz ražu, sakot, ka gads ir samērā viduvējs. Pēc Jāņiem karstuma vilnis bijis īss, bet – labs ienesums, kas arī pamatā veidoja šogad ievāktā medus apjomu. Ja augusta karstais un sausais laiks būtu bijis vasaras pirmajā pusē, tad gan šo gadu varētu atzīt par medus gadu. Taču katram biškopim ir savs stāsts, ar ko saietā padalīties. Lai nu kā – kurš strādā, tam arī nāk, un bez medus neviens nepaliek.
"Staram" ar biškopjiem ir īpašas attiecības, jo sadarbībā ar atsaucīgajiem dravniekiem 7. oktobrī notiks tradicionālā "Medus loterija" laikraksta abonētājiem (līdz 6. oktobrim ir jāabonē "Stars" vismaz trim mēnešiem un jāatsūta uz redakciju loterijas dalībnieka kartīte).