Jau esam rakstījuši par Madonas Valsts ģimnāzijas 11. klases skolnieci, lubānieti Rebeku Birziņu, kas šā gada sākumā izcīnīja iespēju sešas nedēļas no savas vasaras pavadīt Vācijā. Apmaiņas programma noslēdzās augustā, un Rebeka, atgriezusies dzimtenē, labprāt atsaucās aicinājumam pastāstīt, kā prombūtnes laikā ir veicies.
Jāatgādina, ka Rebeka Birziņa februāra beigās kļuva par Latvijas Televīzijas spēles „Gudrs, vēl gudrāks" uzvarētāju desmito klašu grupā, balvā iegūstot iespēju ar „YFY Latvija" atbalstu doties apmaiņas programmā uz Vāciju.
– Šo laiku pavadīju, dzīvojot viesģimenē netālu no Hamburgas. Apmaiņas programmas ideja bija iepazīt vāciešu ikdienu. Manā viesģimenē bija astoņus un desmit gadu veci bērni, un es tāpat kā viņi apmeklēju skolu. Tā kā bērni bija jaunāki par mani, dažkārt sanāca, ka es no skolas atgriezos viena, viņi jau bija mājās, – savu ikdienu, viesojoties Vācijā, ieskicēja Rebeka, atklājot, ka, ņemot vērā viesģimenes bērnu vecumu, tie īsti neprata angļu valodu, vienīgi vecākā meitene – pavisam mazliet, līdz ar to sarunāties vairāk sanāca ar vecākiem, kas angļu valodā komunicēja ļoti labi, it īpaši viesģimenes mamma, jo vācu valodu Rebeka nepārvalda. – Angļu valodas lietošana noteikti ir mans vislielākais ieguvums no apmaiņas brauciena, jo, lai gan programmas beigās es kaut ko sāku saprast vāciski, šo valodu neiemācījos, – secināja apmaiņas programmas dalībniece.
Vaicāta par atšķirībām, kuras izdevies saskatīt, izdzīvojot vācu skolēnu ikdienu, Rebeka Birziņa minēja to, ka ievērojamākais šķitis skolēnu respekts pret skolotājiem Vācijā (bijusi pat diskusija, kurā skolēni nonākuši pie slēdziena, ka nespētu uzrunāt skolotāju uz „tu") un nopietnāka attieksme pret mācībām: – Mācības tur ir nopietna lieta, jo skolēni mācās un neuzjautrinās stundu laikā. Piemēram, vienā no matemātikas stundām rādīja muļķīgus videoklipus – man nāca smiekli, gandrīz sāku ķiķināt, turpretim vācu skolēni sēdēja un nopietni skatījās.
Valodas barjeras dēļ mācību procesā nav sanācis pilnvērtīgi piedalīties, tādēļ, kliedējot garlaicību, Rebeka pinusi rokassprādzes no mulinē diegiem, un katru dienu viņa nopinusi vienu (ārpus apmaiņas programmas varot nopīt vienu mēnesī).
Kad iejautājos par skolā pievērsto uzmanību, skolniece uzsvēra, ka arī šajā ziņā saskatījusi atšķirības starp vāciešu attieksmi un apmaiņas skolēna uzņemšanu pie mums. – Šķiet, ja uz Madonas Valsts ģimnāziju atbrauc kāds apmaiņas skolēns, viņam tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība, nekā tas bija Vācijā. Varbūt tas tādēļ, ka nebiju vienīgā apmaiņas skolniece, kas šajā skolā ieradusies, bet saskāros ar to, ka viņiem mana klātesamība ir diezgan vienaldzīga. Ja ko lūdzu, man palīdzēja, taču īpašu uzmanību neviens neveltīja, – atcerējās Rebeka.
Citādi ir arī tas, ka Vācijā vasarā ir brīvas tikai sešas nedēļas un katru gadu mainās tās ietverošais laika periods, proti, šogad mācību gads beidzies jūlija otrajā pusē, savukārt pagājušajā gadā (un nākamgad) – jūnijā.
Izvaicāta par to, kā izdevās sadzīvot ar viesģimeni, Rebeka stāstīja: – Sākumā biju mazliet nobijusies, ka bērni ir tik mazi, taču viņi bija ļoti forši, un man patika mana viesģimene. Pieredzes apmaiņas skolēnu uzņemšanā viņiem nebija, un es arī nepajautāju, kādēļ viņi izlēma kļūt par viesģimeni. Zinu tikai to, ka viņi bija pieteikušies, atrādījuši savu māju un tika apstiprināti viesa uzņemšanai. Mani viņi esot izvēlējušies tādēļ, ka ieinteresējusi mana pieteikuma anketa. Ģimene mani ņēma līdzi visur, kurp vien devās. Divas reizes braucām uz Hamburgu, vienu nedēļas nogali pavadījām pie jūras, un pēdējo nedēļu pirms braukšanas uz mājām devos kopā ar viņiem atvaļinājumā, kur dzīvojām viesu mājā un katru dienu darījām ko citu: apskatījām pili, braucām ar laivām… Citādi no mums pierastās ikdienas bija vakariņošana visiem mājiniekiem vienkopus bez izņēmumiem. Zinu, ka arī pārējiem apmaiņas programmas dalībniekiem ļoti patika savas ģimenes (tikai vienam nebija veicies). Bet domāju, ka, ja ģimenes piesakās uzņemt skolēnu, tās rēķinās ar to, ka jāplāno savu viesi visur ņemt līdzi un pēc iespējas vairāk viņam parādīt.
– Savai viesģimenei teicu, ka, lai arī pārsvarā guļu un neko nedaru, es jebkurā gadījumā iegūstu vairāk, nekā izdzīvojot parastu vasaru Latvijā. Jau esot vien Vācijā un neko īpašu nedarot, es daudz ko redzēju. Vienīgais, ko šī brauciena dēļ iznāca nokavēt, bija Dziesmu svētki, kur būtu piedalījusies ar deju kolektīvu, kori un improvizācijas teātri. Neraugoties uz to, vasara izdevās laba, visi palika apmierināti un laimīgi, – rezumēja Rebeka Birziņa.