Šotrešdien, 26. augustā, 80 gadu jubileju nosvinēja kusēniete Zinaīda Kokina. Savus sveicējus un viesus jubilāre sagaidīja starojoši smaidoša un tērpusies blūzītē, kas darināta atbilstoši dzimtenes Moldāvijas tradicionālajam ģērbšanās stilam.
Zinaīda Kokina ir dzimusi Moldāvijā, dzīves krustcelēs izsūtīta uz Sibīriju, pēc vairākiem Krievijā nostrādātiem gadiem, satikusi savu dzīvesdraugu, devās viņam līdzi uz Latviju, turpmāko dzīvi iesākot šeit.
Kavējoties bērnības atmiņās, jubilāre visspilgtāk atceras epizodes no izsūtīšanas uz Sibīriju, kurp tika vesta kopā ar tēti.
– Mammu atceros maz, vairāk – tēti, atminos, kā viņš man vienmēr pina bizi. Tobrīd, kad mums lika kāpt kravas mašīnā, lai vestu uz staciju, man kaklā bija krelles. Šoferis brauca lēni, un pie krellēm, mani mīļodama, pieķērās māsiņa un tās sarāva. Atceros skatu, kā māsiņa palika Moldāvijā ceļa vidū un lasīja manas izbirušās krelles. No mašīnas tikām sēdināti vagonos, līdzi paņemot vienīgi pašas nepieciešamākās mantas, – Zinaīda Kokina kavējas sūrajās bērnības atmiņās.
Sibīrijā piedzīvotais
– Mans tētis bija matemātikas skolotājs, bet Sibīrijā strādāja par brigadieri, ņēma arī mani līdzi darbā. Puiši, kas darbojās viņa pakļautībā, krāva baļķus ar virves palīdzību, arī bija izsūtītie, taču vecāki par mani, – stāsta Zinaīda, – vēl no šī laika atceros uzmācīgās mušas. No tām sargājoties, tika gatavotas cepures ar aizsargsietiņu, kas man tik un tā nelīdzēja – mušas koda tāpat, un piepampa seja. Tētis nezināja, ko ar mani darīt – lika kompreses pie acīm un mierināja, ka nesāpēs. Es teicu, ka man taču nesāp – es pārdzīvoju, ka aizpampušo acu dēļ tēti neredzu.
Tētis Sibīrijā nodzīvoja mazliet vairāk nekā sešus gadus un aizgāja no dzīves, atstājot mani vienu. Komandants, pie kura katru mēnesi parakstījāmies par to, ka neesam aizbēguši, piedāvāja tēva brālim uzņemties rūpes par mani, taču viņš atbildējis, ka pašam ir savi bērni, un mani nepieņēma. Par mani apžēlojās komandants – viņa sieva bija ārste, abiem bija divi bērni, ko man vajadzēja auklēt, tāpat mazgāju grīdas – pa vienam dēlītim, lai baltas. Pie šīs ģimenes pavadīju gandrīz trīs gadus, līdz pieņēma likumu, kura dēļ komandantam bija jāmaina dzīvesvieta. Es vēlējos palikt turpat, kur mani atstāja tētis, cerot, ka kādreiz varēšu atgriezties savā dzimtenē.
Strādājot smagu darbu rūpnīcā, Zinaīda iepazinusies ar savu nākamo dzīvesdraugu, kas, būdams Ogres meža tehnikuma students, prakses nolūkos uz trim gadiem aizsūtīts uz Sibīriju. Viņa turpina: – Es strādāju rūpnīcā, viņš – mežā, līdz ar to satikāmies maz, bet viņš man sūtīja vēstulītes, un drīz vien sadraudzējāmies.
Ceļš atved uz Latviju
Ierašanās Latvijā kopā ar dzīvesdraugu Jāni Kokinu notikusi pavasarī – maijā, un dzīves ritējums atvedis uz Bērzauni un Madonas pusi. – Laikā, kad gaidīju vecāko meitu, vīru iesauca dienestā uz četriem gadiem Murmanskā. Es paliku dzīvot ar vīramāti un vienmēr, kad viņai nāca ciemiņi, gāju savā istabā un liku spilvenus uz ausīm, jo nevarēju izturēt, ka nesaprotu valodu, – nu jau caur smiekliem atceras Zinaīda Kokina un atzīst, ka latviešu valoda ir grūta, taču – dzīvi dzīvo, dzīvi mācies – valodu iemācījos kopā ar bērniem. Kad bija jāizlemj, kurā skolā laist vecāko meitu, sacīju, ka dzīvojam Latvijā, tādēļ bērns jāsūta latviešu skolā. Vīrs no prieka lēca vai gaisā. Tā nu sanācis, ka bērni kopš dzimšanas ir Latvijas pilsoņi (par ko man liels prieks), vienīgi es – paslinka. Tolaik bija likums, ka jānodzīvo 10 gadu valstī, pilsonību tad piešķirs bez eksāmena kārtošanas. Es dzīvoju Latvijā, veikalā ieejot, sarunājos latviski, draudzenes man ir latvietes, pat istabas iekārtotas tautiski… Iespītējos un cerēju, ka pilsonību dabūšu tāpat, taču diemžēl nesanāca.
Vairākas aizraušanās
Pieskaroties tēmai par Zinaīdas kundzes vaļaspriekiem, meita Sandra Pulkstene atklāj: – Mēs lepojamies, ka mamma piepildīja savu dzīves sūtību sniegt baudījumu citiem cilvēkiem caur ēdieniem – mamma strādāja par pavāri, iemācījās gatavot latviešu ēdienus: gatavoja uz kāzām un arī smagākiem brīžiem, strādāja ēdnīcā. Pavāra darbu viņa apguva vienīgi dzīves skolā. Liels mammas hobijs ir tējaszāļu vākšana. Maisiņi ar tējzālītēm mēro tuvākus un tālākus ceļus – gan uz Rīgu, gan ārzemēm. Atceroties Sibīrijas laikā iemācītās rokdarbu prasmes, viņa pašmācības ceļā iesāka tamborēt sedziņas un citas lietiņas, ar ko pārsteidz bērnus un mazbērnus svētkos. Lepojamies, ka mamma mums ir čakla kā bite.
Savukārt pati gaviļniece piebilst, ka nekad nav paticis sēdēt klēpī saliktām rokām: – Vienmēr gribējās kaut ko padarīt. Jau Sibīrijā dejoju deju kolektīvā, uzstājāmies koncertos, arī Latvijā turpināju dejot.
Pašas nopelnīta bagātība
– Draudzenes saka, ka esmu bagāta un pati šo bagātību nopelnījusi, – smaida Zinaīda. Trīs meitas Zinaīdas kundzei dāvājušas septiņus mazbērnus un četrus mazmazbērnus. Plašāk par ģimeni pastāsta meita Sandra: – Man ir divi dēli: Rūdolfs un Reinis (kas dzīvo Rīgā), un katrs ir devis vecmammai pa mazmazbērnam – Renāru un Karlīnu – un man ļoti jaukas vedeklas. Māsai Solvitai ir trīs bērni – 18 gadu vecs dēls Toms, kas mācās spēlēt hokeju, viņa ceļi aizveduši uz Ameriku, un meitas Klinta un Arvita. No māsiņas Ritas, ko jau sen paņēma Dieviņš, ir divi bērni: Kaspars, kas dzīvo Īrijā ar sieviņu Loretu un divām skaistām meitiņām – Moniku un Šarloti, un rīdziniece Elīna. Varam būt laimīgas, jo mamma vienmēr izpalīdzēja ar bērnu auklēšanu, ļaujot mums baudīt savas vēlēšanās un hobijus.
Meitas Sandras sacīto apstiprina arī jubilāri sveikt ieradusies draudzene un kaimiņiene, uzsverot, ka ievērojusi Zinaīdas prasmi meitās ieaudzināt neviltotu sirsnību.
Pateicoties mūsdienu komunikācijas iespējām, saikne tiek uzturēta arī ar Zinaīdas māsas dēlu, kas pēdējoreiz Latvijā viesojies 1985. gadā. Pēc tam kontakti pārtrūkuši, līdz, izmantojot raidījumu „Ždji menja", pirms diviem gadiem sakarus starp ģimenēm izdevies atjaunot.