Valsts budžeta veidošana ir viens no valdības centrālajiem uzdevumiem, un, kā rāda pieredze, ar galarezultātu pilnībā neviens nav apmierināts. Vieglāk saskaņot budžeta izdevumus ir gados, kad ieņēmumi saskan ar plānoto vai pat ir vērojama budžeta pārpilde, taču, ja situācija ir tāda, kā šogad, kad valdība ir pazeminājusi plānoto IKP pieauguma prognozi teju uz pusi un šāda tendence saglabājas, dialogs starp nozaru ministrijām, sociālajiem partneriem un dažādām sabiedrības grupām vairāk sāk atgādināt cīņu, nevis diskusiju.
Kā katru gadu, valdība steidz paziņot galvenās prioritātes, kam varētu tikt pievērsta pastiprināta uzmanība. Nākamā gada budžeta veidošanā tās ir noteiktas četras – iekšējā drošība, ārējā drošība, izglītība un veselības aprūpe. Šīs prioritātes nosaka gan iekšēji, gan (kā tas ir aizsardzības gadījumā) ārēji faktori. Kā pagājušajā nedēļā sarunā man precīzi raksturoja SIA „Madonas slimnīca" valdes priekšsēdētājs Artis Stuburs, prioritāšu noteikšana nozīmē vien to, ka minētajās jomās finansējums samazināts netiks, taču par pieaugumu runāt ir grūti. Vienīgais izņēmums ir aizsardzības sfēra, kam par piešķiramajiem līdzekļiem īpaši nav jācīnās. Tādā ziņā jaunizceptajam aizsardzības ministram Raimondam Bergmanim, atšķirībā no kolēģiem valdībā, nav jālauza galva par to, kā apmierināt daudzos līdzekļu pieprasījumus. Aizsardzībai plānots piešķirt papildu 68,5 miljonus eiro, tādējādi nodrošinot, ka kopējais ministrijas budžets sastāda 1,4% no IKP. Gluži kā valdība iepriekš bija solījusi. Citās jomās solījumus var gadīties lauzt, jo jau šobrīd ir skaidrs, ka vajadzēs atteikties no daudzām jaunajām iniciatīvām, kuras pirms un pēc vēlēšanām tika solītas, kā arī atgriezties pie dažus gadus iepriekš krīzes periodā praktizētā bāzes izdevumu samazinājuma, sasniedzot pat 5% lielu samazinājumu. Pašlaik zināms, ka nākamā gada budžetā plānota iekšzemes IKP izaugsme 3% apmērā, 2% inflācija un 1% budžeta deficīts no IKP.
Vairāk no turīgajiem
Finanšu ministrs Jānis Reirs ir minējis, ka viens no vadmotīviem nākamā gada budžeta veidošanā būs nevienlīdzības mazināšana, mazinot ilgā laika periodā izveidojušos plaisu starp bagātajiem un nabagajiem.
Vadmotīvs cēls, taču, kā mēs zinām, skaļi lozungi ne vienmēr materializējas konkrētās likumdošanas iniciatīvās un likumos. Kas ir tas kvalitatīvi jaunais, kas tiek piedāvāts nākamā gada budžetā? Pirmā un plašāk izskanējusī ir pretrunīgi vērtētā iniciatīva par diferencēta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma ieviešanu.
Šo iniciatīvu, neraugoties uz asām iebildēm no sociālo partneru puses, pirmdien atbalstīja valdības komiteja. Iecerētā pasākuma būtība ir palielināt neapliekamo minimumu mazo algu saņēmējiem, kas ļautu vairāk saņemt uz rokas, savukārt lielo algu saņēmējiem (pēc ministrijas ieteikuma – tās varētu sākties no 1500 eiro) neapliekamais minimums tiktu atcelts vispār. Šādu algu saņēmēju Latvijā ir aptuveni 8% no strādājošajiem. Šai, no vienas puses, visai saprātīgajai iniciatīvai kritiķi ir gan sociālo partneru pusē, kas norāda, ka šāds risinājums īsti nemazinās nevienlīdzību (tā vietā būtu jāapsver iecere par progresīvā ienākuma nodokļa ieviešanu vai arī jāatceļ neapliekamais minimums par apgādībā esošajiem nestrādājošiem pieaugušajiem), gan citi valdības locekļi, piemēram, ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola, kas saskata daudz trūkumu diferencēta neapliekamā minimuma administrēšanā. Valsts ieņēmumu dienests ir norādījis, ka tam būtu nepieciešamas 64 jaunas darbavietas un tas izmaksātu 1,3 miljonus eiro. Sarežģījumi varētu rasties arī iedzīvotājiem, aizpildot un iesniedzot deklarācijas, lai gada beigās varētu saņemt tiem pienākošos atvieglojumus.
Iniciatīva par diferencēta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma ieviešanu nav vienīgais pasākums, kas iecerēts nevienlīdzības mazināšanai. Skanīgs vārds – solidaritāte – likts nosaukumā kādai jaunai nodokļa iniciatīvai, kas paredz daļu sociālās apdrošināšanas iemaksu no algām virs 4000 eiro mēnesī jeb 48 000 gada laikā novirzīt kopējā sociālajā budžetā. Pat premjere Laimdota Straujuma vakar LTV1 raidījumā „Rīta Panorāma" atzinās, ka bijusi pārsteigta, ieraugot aprēķinus par to, cik daudz naudas šādi būs iespējams noslaukt no turīgajiem. Pēc pašreizējām aplēsēm, 2016. gadā tas varētu būt 41 miljons eiro. Pēc pašas premjeres teiktā, viņa cieti pastāvēs uz solidaritātes nodokļa ieviešanu un no tā neatkāpsies. To, vai tas tā arī notiks, redzēsim tālāko diskusiju gaitā. Pie kāda kopsaucēja varētu nonākt jau šodien, kad paredzēta Nacionālā trīspusējās padomes sēde, kurā plānots pārrunāt solidaritātes jeb bagāto nodokļa ieviešanu.
Lielā cīņa vēl priekšā
Nākamā gada budžetu Saeimai valdība plāno nodot 30. septembrī. Ir skaidrs, ka lielākās cīņas par budžetu vēl ir tikai priekšā, jo ir redzams, ka par veicamajiem pasākumiem vienprātības nav ne vien koalīcijas partneru starpā, bet arī pašu valdošo partiju iekšienē, kā to pēdējās dienās ir akcentējuši partiju frakciju vadītāji. Kāds atbalsta progresīvo ienākuma nodokli, citam vairāk simpatizē finanšu ministra piedāvājums, ir arī politiķi, kuri atbalsta palielinātu pensiju indeksāciju un valsts veselības apdrošināšanas sistēmas izveidi senioriem, par ko ir parakstījušies 70 000 Latvijas pensionāru. Viena no „Vienotības" nostādnēm bija ar nākamo gadu minimālo algu palielināt no 360 eiro līdz 400 eiro. Valdības vadītāja vairāk sliecās atbalstīt mazāku minimālās algas palielinājumu – 40 eiro vietā 20. Šobrīd tiek diskutēts jau par 17 eiro.
To, vai valdības iecerētie pasākumi (cik daudzi no tiem rezultēsies Saeimas apstiprinātajā galadokumentā) sniegs reālu rezultātu plaši pieminētās nevienlīdzības mazināšanā, rādīs daudzi faktori. Gan pašu cilvēku subjektīvās izjūtas par naudas daudzumu viņu maciņos, gan tas, vai lielo algu saņēmēji centīsies izvairīties no lielāka nodokļa maksāšanas, gan ēnu ekonomikas pieaugums vai – gluži pretēji – samazināšanās. Svarīga būs arī reālā situācija ar šā gada budžeta ieņēmumiem. Turpmākie mēneši var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu, līdz ar to arī, plānojot 2016. gada budžetu, var nākties veikt korekcijas.
Ne viss, saskaroties ar nevienlīdzību, pat ja runa ir par ieņēmumu nevienlīdzību, ir saistāms tikai ar naudu. Nevienlīdzība ir arī attieksmes jautājums, un, ja iedzīvotāji ieraudzīs, ka valsts ne tikai ar formāliem, pa roku galam uzceptiem, bet gan pārdomātiem un ilgtermiņā balstītiem pasākumiem cenšas padarīt mazāk turīgās sabiedrības daļas dzīvi labāku, pieaugs gan ticība valsts varas pārstāvjiem, gan to spējai nodrošināt mūsu valsts turpmāko attīstību.