Pirms 24 gadiem 111 Augstākās Padomes deputāti pieņēma Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu".
Šis likums bija loģisks turpinājums 1990. gada 4. maijā pieņemtajai deklarācijai „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Vēl vairāk. Situācija bija nobriedusi tam, lai Latvija pārkāptu pāri pēdējam šķērslim, kas to šķīra no faktiskās neatkarības, jo PSRS uz to brīdi bija tiktāl saļodzījusies, ka tai bija vai nu jāsagrūst, vai arī augšām, kas ieinteresētas vecās kārtības saglabāšanā, jācenšas noturēt varas groži savās rokās pat, ja tam nepieciešams izmantot militāru spēku.
No tālākas vēstures gaitas zinām, ka piepildījās abi scenāriji, no kuriem noslēdzošais bija PSRS sabrukums. Tieši procesi pašā Krievijā/PSRS bija tie, kas Latvijai, kura tobrīd vēl dzīvoja pārejas periodā, lika izšķirties par ātru un izlēmīgu rīcību, nosakot pārejas perioda beigas un to, ka Latvija atkal ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.
Pučs vedina uz izlēmību
Starp 111 Augstākās Padomes deputātiem, kas 21. augustā pieņēma lēmumu par LR valstisko statusu, bija arī Jānis Gavars, ar kuru pirms vairākiem mēnešiem sarunājos vēsturiskā 4. maija balsojuma sakarā. Sarunā tika pieminēts arī augusta pučs, kas Latvijai deva iespēju nokārtot pēdējās formalitātes ceļā uz neatkarību.
– 4. maija deklarācija bija tikai pirmais solis, un neviens no mums tolaik nezināja, cik īsti garš būs pārejas periods. Maskavas pučisti ar savu rīcību patiesībā veicināja Latvijas neatkarības pasludināšanu, – norādīja Jānis Gavars.
Viņš atminējās, ka puča laiks bijis visai savdabīgs un pamatīgi atšķīries no barikāžu perioda. Ja barikāžu laikā notika informācijas aprite un no Lietuvas bija iespējams saņemt informāciju par tur notiekošo traģēdiju, kas Latvijā ļāvis labāk sagatavoties gaidāmajiem procesiem, tad 19. augusta notikumi sākās negaidīti. Bija silts un saulains laiks, un te pēkšņi pienāk ziņas par bloķētiem tiltiem ar ierobežojumiem smagajai tehnikai, militāro helikopteru lidināšanos. Vēlāk OMON kaujinieki jau ieņēma Latvijas TV centru, Latvijas radio namu, telefona centrāli un telegrāfa staciju, Iekšlietu ministriju, kā arī izdemolēja Latvijas Tautas frontes mītni. Pienāca arī informācija par to, ka visā PSRS teritorijā bija ieviests ārkārtas stāvoklis.
Jānis Gavars neslēpa, ka tolaik jutis bailes par savu un savu tuvinieku drošību. Bijušais AP deputāts atzina, ka tieši puča dienās vislabāk izpratis, ko nozīmē represijas pret tautu un izsūtījums, jo pašam nācies kopā ar ģimeni kravāt mantas 15 minūtēs, lai dotos prom no dzīvokļa.
– Bija gan tā dēvētie melnie saraksti, vēlāk uzzināju arī par to, ka omonieši, mūs meklējot, ir staigājuši pa dzīvokļiem. Jāņa Šipkēviča dzīvoklī viņi piekāva nevainīgu krievu tautības cilvēku, kurš tur veica remontu, – pastāstīja Jānis Gavars.
Skriešanās ar laiku
Pēc viņa teiktā, 19. augusts vēl nebija tas brīdis, kad tika izlemts par Konstitucionālo likumu. Visi dzīvojuši neziņā, raugoties uz to, kā attīstās notikumi Maskavā. AP 19. augustā tikai aprobežojās ar paziņojumu par puča nosodīšanu, kā arī pieņēma lēmumu par vispārējo streiku. Stress bijis liels, jo 20. augustā prese neiznāca, televīzija nedarbojās, bet radio skanēja vien pagrīdē. Aizvien skaļāk sāka skanēt militāristu draudi. Arī Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmā sekretāra Alfrēda Rubika izteikumi kļuva aizvien asāki, ierosinot noteikt komandanta stundu un apcietināt vairākus Augstākās Padomes deputātus. Viņš paziņoja, ka jaunā valdība apspiedīs jebkuru pretošanos, ja vajadzēs – arī bruņotā ceļā. Kopumā atmosfēra bijusi nospiedoša. 21. augustā bija jānotiek AP sēdei.
– Situācija visiem bija skaidra – kaut kas ir steidzami jādara. Nolēmām, ka jāpieņem Konstitucionālais likums, jo nevar zināt, kas ar mums vēlāk var notikt. Kad sākās sēde, Doma laukumā jau bija iebraukušas bruņumašīnas, kas virzījās uz AP ēku. Ar lēmumu nevilcinājāmies, jo visi apzinājās – katru mirkli ēkā var iebrukt OMON. Man ir sava versija, kādēļ tas tā arī nenotika. Kad balsojums bija beidzies, pulkstenis rādīja ap 13.15. Tad pats savām acīm redzēju, ka divas bruņumašīnas tuvojas Augstākajai Padomei. Tika izmestas dūmu granātas, un viena no bruņumašīnām izvirzījās priekšā. Tā piebrauca pie granīta bluķa, kas bija palicis vēl no barikāžu laika. No bruņumašīnas izlēca kareivis un apmeta ap bluķi trosi, lai mēģinātu bluķi novilkt malā. Kolēģis no AP tobrīd bija pamanījis, ka pie kādas citas bruņumašīnas, kas stāvēja pie radio nama, bija piebraukusi „Volga". Pēc neilga brīža trose tika noņemta un bruņumašīnas apgriezās, lai dotos prom. Tas nozīmēja, ka Maskavā ir noticis pavērsiens un pučs, visticamāk, ir izgāzies. Varu tikai minēt, vai tas laika periods, kamēr OMON ķēpājās ar betona bluķi, izglāba mūs no cita likteņa. Savā ziņā janvāra barikādes arī 21. augustā nospēlēja savu lomu, – 21. augusta notikumus atminējās bijušais AP deputāts.
Viņš atzina, ka tobrīd deputātiem vienīgais rīcības plāns ir bijis palikt savās vietās un turpināt darbu, arī gadījumā, ja ēkā ielaužas ienaidnieks. Vienīgi bijusi noruna, ka tie, kas paliek dzīvi, pēc noteikta laika satiekas baznīcā. Par laimi, līdz uzbrukumam AP situācija tā arī nenonāca.
Dzīvā vēsture
Jānis Gavars sarunā minēja, ka aizvien mazāk paliek tā laika aculiecinieku un dalībnieku, kas spētu dalīties savās atmiņās un pastāstīt par faktiem, kas parasti publiskajā informācijas telpā nenonāk. Tieši tādēļ viņš kopā ar citiem bijušajiem AP deputātiem –
Normundu Beļski, Viktoru Avotiņu un Edvīnu Inkēnu – jau vairākus gadus veido videointervijas ar Atmodas laika redzamākajiem politiķiem un sabiedriskajiem darbiniekiem.
– Laika gaitā mēs daudz ko aizmirstam, un mūsdienu jaunatnei, kas pati nav pieredzējusi, ko nozīmē rindas veikalos, ir svarīgi atgādināt, kāda ir bijusi mūsu vēsture, kā arī to, ka cīņa par Latvijas neatkarību nav bijusi vienkārša, viegla pastaiga, – uzsvēra Jānis Gavars.