1991. gada 21. augustā, politiski neskaidrā laikā, kad draudi drošībai un dzīvībai bija ievērojami, Latvijas Augstākās Padomes deputāti spēja sapulcēties uz sēdi, sagatavot un pieņemt Konstitucionālo likumu, kas mūsu valstij atnesa faktisko neatkarību. 111 deputātiem pietika drosmes laikā, kad Padomju Savienībā bija noticis apvērsums un nepārtraukti pienāca informācija, ka arī Augstākās Padomes ēkai tuvojas militārā tehnika, izšķirties par lēmumu, kas, vēstures notikumu ratam pagriežoties citādi, varēja tiešā veidā nozīmēt dzīvības atdošanu par savu valsti, savu tautu.
Kontrastam patīsim filmu no 1991. gada 24 gadus uz priekšu. Jau vairāk nekā divas desmitgades dzīvojam neatkarīgā valstī. Arī tagad ievēlam savus, tiesa, nu jau Saeimas, deputātus. Labākos no labākajiem. Protams, viņu balsojumi vairs nenes tādu atbildības un valstiska nozīmīguma slogu, kā tas bija 21. augusta sēdē. Varbūt daļēji arī tādēļ dažs labs deputāts iedomājas, ka viņi stāv pāri darbaļaudīm, plebejiem un citiem necienīgajiem. Grūti iedomāties, ka kāds AP deputāts atļautos to, ko šo trešdien atļāvās „Vienotības" Saeimas frakcijas vadītāja Solvita Āboltiņa. Diezin vai seniori bija pelnījuši Āboltiņas solidāro ūjināšanu, kas vairāk iederējās pirms dažām dienām notikušajā divgadīgā ASV pilsoņu bērna meklēšanas operācijā.
Jā, runājot par šī bērna meklēšanu, vai zinājāt, ka bērnam ir krievisks vārds? Nezinājāt? Izrādās, daudziem Latvijas iedzīvotājiem tam ir milzu nozīme, jo tas ļauj daudz vieglāk bez sirdsapziņas pārmetumiem gāzt par viņa vecākiem žultainus izteikumus un arī izteikt minējumus par viņu dzīvesveidu un bērnu audzināšanu. Vai jūs zinājāt, ka, saņemot ziņas par šī bērna atrašanu, ko mediķi nodēvēja par brīnumainu, ir neprofesionāli un pat amorāli apraudāties televīzijas tiešajā ēterā? Es nezināju, un, šķiet, to nezināja arī LNT ziņu diktore Kristīne Garklāva, kas atļāvās šādam karjeru iznīcinošam (ja tic tam lielajam skaitam komentētāju) emociju uzplūdam.
Šie ir daži simptomātiski piemēri tam, ka mūsu sabiedrībā aizvien vairāk mazinās cilvēcība un spēja just līdzi. Tā vietā nāk salta katras situācijas izķidāšana, racionalizēšana, cenšanās visu piegriezt pēc savas mērauklas un raudzīšanās tikai „melns" un „balts" kategorijās. To pašu var vērot diskusijās par bēgļu uzņemšanas jautājumu, kur dažkārt, šķiet, runā nevis par cilvēkiem, bet par iznīdējamiem kaitēkļiem. Cilvēcību zaudējam arī, diskutējot par daudziem sabiedrībā redzamiem cilvēkiem, kuri acumirklī var kļūt no tautā mīlētiem līdz nīstiem atkarībā no tā, vai viņi atļaujas uzstāties Krievijā vai arī ir gatavi turēt vienīgā „pareizā" viedokļa kanti līdz galam. Atgriežamies pie cilvēcības.