„Koalīcija turpina darbu" – tā īsi un kodolīgi pirmdien vēlā pēcpusdienā sava mikroblogu vietnes „Twitter" profilā iečivināja Ministru prezidente Laimdota Straujuma.
Šis izteikums nāca pēc tam, kad Straujuma, atgriezusies no atvaļinājuma, piedalījās koalīcijas sēdē, kurā saspīlētā, taču, pēc tas dalībnieku teiktā, atklātā gaisotnē tika izrunāti vairāki problēmjautājumi, galvenokārt saistībā ar plānoto bēgļu uzņemšanu. Vienīgais, kā, iznākot no sēžu zāles, pietrūka sanāksmes dalībniekiem, bija žesti ar uzvaras zīmi.
Pašapmāns
Varu pievienoties politologa Ivara Ījaba viedoklim, kurš atzina, ka pēc valdības koalīcijas sarunām, kurās Ministru kabinetu veidojošās partijas nolēma darbu turpināt, valdība nav kļuvusi stabilāka. Pēc viņa teiktā -partijām bija jāparāda gan savstarpēji vienai otrai, gan sabiedrībai, ka tās „viena otru mīl".
Uzskatam, ka partiju starpā „valda mīlestība" nav pat vismazākā pamata, un, visticamāk, „mīlestības" izpausmes nebūs jūtamas arī tuvākajā laikā, kad valdības locekļiem būs smagi jācīnās par finansējumu savām nozarēm. Uz to, ka dalāmā varētu nebūt tik daudz, kā cerēts, norādīja Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektores Ināras Pētersones sniegtā informācija, ka valsts budžetā šogad septiņos mēnešos nodokļu ieņēmumi iekasēti par 35 miljoniem eiro mazāk nekā plānots.
Protams, var minēt pretargumentu, ka, salīdzinot ar pērnā gada septiņiem mēnešiem, nodokļu ieņēmumi šogad pieauguši par 4,5% vai arī plānošana bijusi pārāk optimistiska, taču nevar noliegt, ka tendence dara bažīgus, vēl jo vairāk tādēļ, ka nav pamata uzskatīt, ka ES varētu vājināt savas sankcijas pret Krieviju, un Krievija savukārt varētu mīkstināt savu pozīciju pret aizliegumu ievest atsevišķas Latvijā ražoto preču grupas. Tas nenoliedzami rada papildu spriedzi valdībā un arī parlamentā, kam būs jāvētī valdības piedāvātais budžets.
Domstarpības satuvina?
Ir skaidrs, ka valdība kopā turas tikai tādēļ, ka pie pašreizējā vietu sadalījuma parlamentā nav citas stabilas alternatīvas, taču būtu ļoti jāpiepūlas, lai atcerētos kādu vēl tik uzskatos un viedokļos atšķirīgu valdības sastāvu. Jā, bija Reformu partijas jaunienācēji politikā – reformatori Roberts Ķīlis un Edmunds Sprūdžs -, taču pat viņu pretrunīgi vērtētās idejas kaut kā tika salāgotas ar kopējo valdības deklarāciju un rīcības plānu. Patlaban valdības locekļi atgādina bezsvara stāvoklī dreifējošus kosmiskus ķermeņus, kas ik pa laikam viens otram uztriecas virsū un tad sākas attiecību skaidrošana. Ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola regulāri konfliktē ar finanšu ministru Jāni Reiru, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs nesaprotas ar veselības ministru Gunti Belēviču (abi no vienas partijas), bezpartejiskā izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile cīnās par savu vietu, bet visi ar greizu aci skatās uz aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, kuram par līdzekļiem viņa pārraugāmajai jomai tikpat kā nav jācīnās utt. Pa vidu tam Laimdota Straujuma, kuras spēkos vien ik pa laikam uzšaut kādam nemierīgākam ministram ar pavārnīcu vai arī bezspēkā nopūsties, vēršot rokas pret debesīm „Par ko man tāda sodība?".
Pastāvīgais pagaidu variants
Iekšēju domstarpību un pretrunu šūpotā koalīcija darbu turpinās, taču, gluži kā mūsdienu pasaules gala tīkotāji cenšas atšifrēt Nostradamus pareģojumus, pievelkot pasaules gala iestāšanos konkrētiem atskaites punktiem, šādiem prātojumiem, tikai nu jau par valdības pastāvēšanu, ik pa laikam nododas arī politiķi un Latvijas politikas pīļu dīķa pētnieki. Jāatzīst, ka arī pats Laimdotas Straujumas valdībai biju pareģojis īsāku mūžu. Bija pamats uzskatīt, ka Straujuma, gluži kā savulaik Ivars Godmanis, pilda krīzes menedžera funkcijas un pēc 12. Saeimas vēlēšanām augsto amatu nesaglabās, taču piemērotu kandidatūru trūkums un daudzu nozīmīgu notikumu, no kuriem centrālais bija Latvijas prezidentūra ES Padomē, tuvošanās ļāva Laimdotai Straujumai tomēr sastādīt un vadīt otro valdību. Nākamais galapunkts, kas, kā redzam, ir izrādījies vien starpfinišs, bija jau minētās prezidentūras noslēgums, kas sakrita ar vairākiem iekšpolitiskiem, koalīciju satricinošiem notikumiem – Valsts prezidenta vēlēšanas un ģīboņi Skolēnu dziesmu un deju svētkos.
Vēl smagāku pārbaudījumu sagādāja domstarpības saistībā ar 250 bēgļu uzņemšanu, kur viena no koalīcijas partijām – Nacionālā apvienība – ir faktiski darījusi visu, ko vien iespējams izdarīt, lai rīkotos pretēji pārējo koalīcijas biedru gribai. NA ne tikai neatbalstīja bēgļu uzņemšanu, vēl vairāk, tās redzamākie politiķi piedalījās protesta akcijā, kā arī partija nav atteikusies no domas par valdības lēmuma apstrīdēšanu Satversmes tiesā. Ja tas notiks, varam uzskatīt, ka valdības ēnu teātrim būs pienācis gals un, ja vien „Vienotība" ar ZZS neradīs veidu, kā sastrādāties ar pašreiz opozīcijā esošajām partijām, Valsts prezidentei, visticamāk, būs jādomā par rīcībnespējīgā parlamenta atlaišanu. Tā vai citādi nedz Latvijas valsts, nedz tās iedzīvotāji no kārtējā iekšpolitiskā haosa neko pozitīvu neiegūs. Šis, protams, ir tikai viens no scenārijiem, jo arī pašreizējai koalīcijai ir visas iespējas uzlabot savstarpējo komunikāciju, pārtraukt rakt tuneļus vienam zem otra pozīcijām.
Redzot, ka koalīcijas nomaiņa ir apgrūtināta, vienmēr pastāv iespēja mainīt valdības vadītāju. Kā jau iepriekš minēju, ir bijis pietiekami daudz zīmju, ka Straujuma savu amatu varētu zaudēt. Arī pirms nepilnām pāris nedēļām uzbangoja spekulācijas par to, kas varētu būt Laimdotas Straujumas pēctecis. Metot kautrīgumu pie malas, upuri nest pieteicās Solvita Āboltiņa. Kā zinām, daudzi valstu vadītāji savus amatus ir zaudējuši tieši atvaļinājuma laikā, tādēļ ne velti bija minējums, ka tieši premjeres prombūtnē varētu sākties dumpis uz kuģa un Straujumas vietā valdību veidot uzticēt kādam citam. Premjere no atvaļinājuma atgriezās un ar nemierniekiem izrunājās. Vai pamiers būs noturīgs? Viss liecina par to, ka nebūs.