Liezēres pagasta Lubejā atrodas "Jaunkaļņu" mājas, ko Zigmunds Lauriņš iegādājās 1989. gadā ar domu, ka kādreiz te dzīvos. Tolaik, sākoties zemes reformai, daudzi ar lielām cerībām sekoja aicinājumam un virzienam "Uz laukiem!". Arī rīdzinieki.
Kļūst par laucinieku
"Jaunkaļņiem" ir ap 50 ha zemes, pārsvarā mežs, atjaunota vecā klēts ēka, kur rod vietu senie priekšmeti, kur ir iespēja pārnakšņot „zaļajā viesnīcā" – sienā. Pirms 20 gadiem jauna dzīve dota pirts namiņam, no kura jau veidojas sava veida atkarība, tiek pamazām veidots izraktais dīķis. Pie mājas – sakņu dārzi, puķes, dažādi koki, cēla un majestātiska simtgadīga goba, vietu raduši arī daži bišu stropi, iegādāta ‘Buckfast' bišu šķirne. Ar nolūku zāle pļavās netiek nopļauta – atstāti ārstniecības augi. Ieskatoties malkas šķūnītī, novērtējam akurāti sarindotās malkas grēdas.
"Jaunkaļņu" saimnieks Zigmunds Lauriņš atklāj, ka pēc dzimtas saknēm nebūt nav laucinieks, bet gan rīdzinieks: – Bija laiks, kad dzīvojām gan laukos, gan Rīgā, kur bērni gāja skolā. Nu bērni Liene, Helēna un Ansis jau ir lieli, vairs nekur nav jāskrien, tāpēc tagad esmu laukos. Tolaik, kad mājas tika nopirktas (kādreiz te dzīvoja gados veci iemītnieki, bijušās fermas strādnieki), tām nebija puses jumta, māja no vienas puses jau pamazām bija sākusi virzīties uz malu. Uz ātro to sačubināju. Būdams galdnieks, pats savām rokām saplēsu skaidas, divus gadus strādāju, kamēr ēkām uzliku skaidu jumtu. Pats izgatavoju mājai durvis. Noplēsu gaitenī sienu apmetumu, un izrādās – apakšā koka sijas.
Mājas atjaunošana notiek pamazām un tā, kā pats saimnieks to vēlas – lai būtu iespējami dabiska vide, kur patīk uzturēties un kur justies labi. Kā dizaina elements priekšnamā kalpo pie griestiem sakārtais vesels lērums dažādu aromātisku zāļu slotiņu gan pirtij, gan zāļu tējām, gan mājas enerģētikai, kas jebkuru telpu piepilda ar neatkārtojamu smaržu, attīra telpu un gaisu. "Jaunkaļņu" saimnieks ir mācījies arī pirts skolā un ieguvis pirtnieka sertifikātu. Pirms divdesmit gadiem celtā pirts tiek nedaudz atjaunota, lai labajam pirts gariņam, kura klātbūtne te nepārprotami sajūtama, patīkamāka dzīvošana, bet pašiem – tīkamāks pirts rituāls.
Izglītots mājamatnieks
Uzaicināts pastāstīt par darbības virzieniem "Jaunkaļņos", Zigmunds Lauriņš atklāj: – Dzīvojot laukos, kas tikai nav izmēģināts! Pirmais virziens bija lauksaimniecība – turējām govis, cūkas, vistas, kā jau pieklājas laukos, jo tepat bija arī ferma. Likās, ka nu tikai viss būs, bet nekā nebija. Tad atgriezos pie savas profesijas, jo esmu mācīts stila mēbeļu galdnieks. Zināšanas guvu Rīgas 17. profesionāli tehniskajā vidusskolā. Pirms neilga laika savā skolā piedalījos salidojumā, kur 35 gadus nebiju ticies ar kursabiedriem. Galdniecībā no maniem laikabiedriem strādā maz, bet mājas kārtībā visi kaut ko čubina. Jāgatavo lietas pašam, jo ir liela problēma – cits galdnieks pa prātam neuztaisīs. Pats visu varu un protu izgatavot, turklāt tā, kā vēlos, un ir tik daudz nerealizētu ieceru – visam laika par maz.
Zigmunds Lauriņš pieder pie cilvēkiem, kas, dabā dzīvojot, novērtē visu, kas aug. Izmantojot dažādus atrastus un interesantas formas koku zarus, kas, viņa vārdiem runājot, mētājas apkārt, liekot lietā galdnieka talantu, radījis neparastus ozolkoka krēslus, solus, galdus, bet gultai izmantota liepa. Pie sienas atstutētas stelles, kur tiek austi paklāji no augiem gan pašu vajadzībām, gan visiem tiem, kas sajūt un prot novērtēt augu enerģētisko iedarbību. Augu paklājus izmanto gan kā sienas dekorus, gan pirts procedūrām. Varam aplūkot ļoti daudz skaistu un oriģinālu no ozola, liepas, gobas, oša un cita koka darinātu karošu, kam īstā vieta būtu mākslas darbu izstādē. Saimnieks savas izgrebtās karotes mēdz atdāvināt mājas viesiem, sakot: "Tas taču nav nekas īpašs, varu izgatavot vēl!"
Idejas rod dabā un darbā
– Mana tēze – jāizmanto tas, kas ir dabā, lai nav jāpērk. Materiālu koka darbiem atrodu, staigājot pa mežu. Kad atbrauc viesi, mēdzu parādīt, kā no visparastākās malkas pagales var izgatavot karoti, kā var izliet sveces. Ir daudz laika, ja mājās nav ne televizora, ne datora, tikai radio, kas vairāk tiek ieslēgts tumšajos rudens un ziemas vakaros, sēžot pie iekurta kamīna un grebjot karotes vai veidojot mēbeles no dabas materiāliem. Cenšos visu gatavot savā stilā. Arī cits – ēdamās dabas veltes – ogas, sēnes, tējaszāles – ir pieejamas, nevajag lielveikalus, jo vārām zaptes, kaltējam ogas, lasām sēnes, audzējam savus dārzeņus, izmantojam visu, kas izaug dārzā, mežā. Tagad jau cilvēki vairāk domā par to, ko ēd. Mēs dzeram avota ūdeni, daudz zāļu tēju. Abi ar vecāko meitu matus vairs ar šampūnu nemazgājam, tikai ar dabas zālīšu (asinszāle, nātre, dadža sakne u. c.) novārījumu. Un nākotnes sapnis – cept maizi mājās, tikai maizes krāsns vajadzīga, – atklāj "Jaunkaļņu" saimnieks.
Brīvajos brīžos viņam patīk spēlēt klavieres. – Kad palika 18 gadi, par sadāvināto naudu nopirku klavieres un sāku spēlēt. Manī skan mūzika, un spēlēju tikai pats savas melodijas, – norāda saimnieks. Bet, sākoties pašdarbnieku sezonai, dodas uz Sauleskalna tautas namu, kur dejo Judītes Ezerkalnes vadītajā vidējās paaudzes tautisko deju kolektīvā "Atāls". Tā ir kustība un iespēja tikties ar pozitīviem cilvēkiem.