Sestdien pie mūra loka tilta pār Kujas upi Cesvaines pagastā izdevās sastapt kompāniju, kas ceļojumam pa Latviju izmanto padomju laika motociklus ar blakusvāģi, apkrautus ar senatnīga skata čemodāniem. Ceļotāju pozitīvais koptēls saistīja tik neviltotu uzmanību, ka nolēmu braucējus uzrunāt, lai noskaidrotu, kādu mērķu vadīti un no kurienes mūspusē nokļuvuši.
– Esam seši plānprātiņi no Jelgavas (es nu jau no Krustpils). Mūsu hobijs ir veco motociklu saglabāšana, restaurēšana un lietošana, tādēļ katru gadu cenšamies izbrīvēt kādu laiciņu, lai ar šo veco tehniku apceļotu Latvijas mazāk izplatītos tūrisma objektus. Kādēļ vecu? Tāpēc, ka tas ir interesantāk, jo nekad nevar precīzi prognozēt maršrutu – gadās visādi pārbaudījumi ceļā. Šorīt no rīta, piemēram, telts vietā secinājām, ka vienam no motocikliem sajūga trose ir gandrīz pārplīsusi, un turpat pļavas vidū uz tūristu plītiņas to salodējām, – pastāstīja ceļotāju izvirzītais runasvīrs Krišjānis Galiņš, kam pārējie piekrita, atzīstot, ka brauciens ar senlaicīgo tehniku ir vesels piedzīvojums.
– Protams, nav mazsvarīgi arī tas, ka apkārtējie mūs novērtē atzinīgāk, ja braucam ar vecu lūzni nevis kempervāģi vai ko tamlīdzīgu, jo šādus uz ceļiem vairs bieži neredz. Neērtības pieciešam – guļam pārsvarā teltīs un ēdienu gatavojam uz vietas. Pašiem līdzi ir plītiņa, kartupeļi un puse cūkas blaķenē, burkāni un gurķi citā blaķenē, – smaidīja Krišjānis.
Ceļabiedre Egita Kūma piebalsoja: – Cenšamies ceļot kā omes bērnībā – līdzīgi, kā cilvēki to darīja pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem.
Ceļotāji atzina, ka šādā kompānijā braucienā devušies pirmo reizi, taču individuāli dažādus dzimtās zemes nostūrus apceļojuši arī iepriekš. Šogad sākotnējais plāns bijis sešatā doties uz Karēliju. – Sapratām, ka šim sapnim vasara ir par īsu, un izlēmām, ka jābrauc uz Sāremā salu. Nekādi nevarējām saskaņot atvaļinājumus, tādēļ arī šī iecere pajuka. Visbeidzot savācāmies kopā uz šo nedēļas nogali un izlēmām, ka kaut kur jābrauc. Kurp – tas nevienam nebija skaidrs līdz par vakardienai. Vakar abi pārējie motocikli izbrauca no Jelgavas virzienā uz maniem laukiem Krustpils novadā. Satikušies izklājām karti uz galda un apmēram sabakstījām aptuveno brauciena virzienu – uz Vidzemi. Vakar, īsi pirms izbraukšanas, padomājām, cik tālu no sešiem vakarā varam aizbraukt, novilkām aptuvenu rādiusu un tajā iekļāvās Cesvaines pils. Lasījām, ka šajā nedēļas nogalē Cesvainē svētki – cerējām, ka trāpīsim kādā svētku pasākumā, bet tobrīd vēl tikai pucēja pilsētu svētku gaidās. Sastaptie vietējie iedzīvotāji mums ieteica jauku vietu – kempingu "Rozītes", kur mūs ļoti laipni uzņēma un ļāva pārlaist nakti. Šodien braucām virzienā uz Gulbeni un, ieraugot norādi uz mūra loka tiltu, nolēmām iebraukt un apskatīties, – Krišjānis Galiņš ieskicēja, kā jelgavnieki nokļuvuši vienā no Cesvaines novada īpašākajiem apskates objektiem.
Tālāk kompānijas ceļš aizveda virzienā uz Gulbeni, Balviem un Viļaku ar mērķi nokļūt līdz pat Smiltenei. – Gribētos izbaudīt pierobežas neceļus, taču redzēs, kā veiksies, jo neko iepriekš prognozēt nevaram – var gadīties tā, ka pēc desmit kilometriem būsim atraduši naktsvietu un remontēsim kādu braucamo, – piebilda Krišjānis.
Taujāti par brauciena motorizēto ceļabiedru izcelsmi, antīkās tehnikas cienītāji atzina, ka viens no tiem savulaik bijis Jaunkalsnavas mežniecības īpašumā un ar to braukājis vietējais mežsargs, otrs – salasīts pa detaļām, taču trešā vēsture nav īsti skaidra.
Bez šiem spēkratiem jelgavnieku īpašumā esot vēl vesela senatnīgās tehnikas kolekcija, taču tā atstāta mājās.
Pirmdienas rītā no ceļotājiem saņēmu vēsti, ka svētdienas vakarā veiksmīgi nonākuši mājās ar pilnu bagāžu labiem iespaidiem. – Pa ceļam piestājām Gulbenē, apskatījām mazbānīša starta vietu. Ceļā nācās novērst nelielas eļļas noplūdes, viensētā Viļakā uz slīpripas pieslīpējām dzinēja galvu, pēc tam, forsējot nelielu upīti un braucot pa bijušo dzelzceļa līniju Žīguri-Kuprene (tagad tur ir stiga), nokļuvām Alūksnē. Pārnakšņojām un no rīta apciemojām paziņu Aigaru Kārkliņu, kas palīdzēja saremontēt jau iepriekš lodēto sajūga trosi vienam motociklam, – kā veicies ceļojuma noslēgumā, izklāstīja Krišjānis Galiņš.
Savukārt ceļabiedrs Artūrs Lācis atklāja, ka brauciena laikā visvairāk priecējusi cilvēku pozitīvā attieksme, ieraugot trīs blaķenes uz ceļa. – Paldies Dzintaram, kurš noorganizēja dzinēja galvas blīvi Balvos un servisa laukumu savā muzejiņā „Cīrulīši", un paldies arī alūksnietim Aigaram par lodāmuru un detaļām, – piebilda Artūrs.