Valsts prezidents Raimonds Vējonis šonedēļ, runājot par bēgļu jautājumu, uzsvēra, ka Latvijas sabiedrībā un atsevišķu politiķu vidū valda padomju domāšanas stereotipi, kas bāzēti uz fobijām. Prezidents arī norādīja, ka Latvijai ir jābūt aktīvai un jāpiedalās Eiropas Savienības bēgļu problēmu risināšanā. Savukārt vairākas organizācijas, tostarp „Tēvijas sargs", plānojušas 4. augustā, protestējot pret bēgļu uzņemšanu, piketēt pie valdības ēkas. Kāda ir jūsu nostāja bēgļu jautājumā, to vakar, turpinot trešdien „Starā" aizsākto viedokļu uzklausīšanu, vaicāju Mārcienas un Vestienas pagasta pārvalžu vadītājiem Inārai Mālniecei un Artūram Vīlem-Bērziņam.
Pasaule ir mainījusies
– Skaidrs, ka pasaule mainās. Iemeslus, kāpēc cilvēki nevar dzīvot tur, kur viņi ir dzīvojuši gadusimtiem, neapspriedīsim, – nopūšas Ināra Mālniece. – Protams, ka, stājoties Eiropas Savienībā, mēs šādas saistības esam uzņēmušies un mums tās ir jāpilda. Taču ir svarīgi, kā to darīt. Par to pagaidām nav nekādas skaidrības. Skaidrs, ka valstij ir jāuzņemas lieli riski, jo pārsvarā bēgļi nāk no musulmaņu valstīm, un islāma valstu draudi nav nekas nereāls arī Eiropai. Vēl svarīgi būtu uzņemt ģimenes ar bērniem, bet ne atsevišķus cilvēkus, kuriem radinieku loks var izrādīties tik kupls, ka mēs pat iedomāties nevaram, jo nav taču līdz galam definēts, kādas pakāpes un cik radinieku viņš pēc tam būs tiesīgs pie sevis uzaicināt. No otras puses, varbūt ES ir vērts paskatīties, kā šo nejēdzīgo „bēgļu biznesu", kas ir bēgļu pārvietošana uz Eiropu, pārtraukt, jo tas, es uzskatu, ir labi nostrādāts „bizness".
Vieta tukša nepaliks
– Protams, ja reiz mēs kādā kopienā esam iestājušies, mums pēc tās likumiem un tikumiem ir jādzīvo, patīk tas vai ne, – spriež Artūrs Vīle-Bērziņš.
– Taču, kā esmu pārliecinājies, braucot, piemēram, pa Skandināvijas valstīm, ir kaitinoši, ka tavā valstī iebrauc sveši cilvēki, apēd tavu sociālo budžetu, darīt neko īpaši negrib, vienīgi izmantot valsts labklājību. Ja bēglis šeit ierodas darba meklējumos, kā savulaik uz Latviju brauca ukraiņi, kuri guva labumu, pelnīdami gan sev, gan valstij, tad nav nekādu pretenziju. Otrs jautājums ir, vai viņš maz grib integrēties mūsu sabiedrībā, ka neiznāk tāpat, kā ar krievu tautības iedzīvotājiem, kuri vairāk nekā 60 gados tā arī nav gribējuši iemācīties latviešu valodu. Visi šie jautājumi ir jāizspriež. Tāpat – paraugoties uz Eiropas valstīm, teiksim, Franciju, kur šo bēgļu netrūkst, kāds ir viņu pienesums. Tā vairāk ir noziedzība, netīrība utt., tikai ne normāls darbs. Citādi jau nekādu iebildumu pret bēgļiem nav. Vēl jo vairāk, zinot Latvijas teritoriālo apdzīvotību, – vienalga, vai tie būs bēgļi vai citu valstu iedzīvotāji, kas šeit atbrauc strādāt un pelnīt, ja reiz mēs, latvieši, nevaram atrast šo iespēju, vieta jau tukša nepaliks.