Neraugoties uz to, ka Latvijas ainavā slaucamās govis sastopamas arvien retāk, Dzelzavas pusē par neapdzīvotām ganībām sūdzēties nevar. Dzelzaviete Ināra Liepiņa ir viena no saimniecēm, kam joprojām ir slaucama gotiņa.
– Dzelzavas puse man ir dzimtā – dzīvojam šeit visu laiku. Agrāk turējām vairāk gotiņu, sūtījām pienu uz pienotavu, bet tagad palikusi slaucama govs, grūsna tele, maziņš teliņš un veterāne – 18 gadu veca kaza. Kādreiz bija vistiņas, bet tās aiznesa sesks, un arī no cūku turēšanas atteicāmies. Varētu turēt lielāku saimniecību, bet šķiet, ka būtu grūti tikt galā ar siena savākšanu. Tehnika pašiem ir sava, bet šovasar tieši uz siena pļaušanas laiku salūza. Labi, ka mums, dzelzaviešiem, ar barības sagādi ļoti izpalīdz vietējais deputāts Artūrs Čačka – kooperējāmies, un šogad tikpat kā visu sienu mums sagādāja viņš. Godīgi sakot, īsti nezinu, cik daudz siena lopi pa ziemu apēd, tāpēc labāk gādājam tā, lai paliek pāri, nevis pietrūkst. Parasti orientējamies pēc šķūņa ietilpības – ja pieliekam pilnu, tad varam būt droši, ka lopiņiem pietiks, – pastāstīja Ināra Liepiņa un atzina, ka joprojām saknes lopiem izaudzē paši un arī zemes apsaimniekošanai ir pietiekami – ap 8 hektāri. Gotiņas ganās ķēdē, līdz ar to regulāri tiek svaigā zālē.
Ināra Liepiņa Dzelzavas pusē ir izslavēta ar savām sieru šķirnēm, ko bieži vien iespējams nogaršot dažādos pasākumos, tostarp tradicionālajos Vasaras vidus svētkos Doku Ata „Muceniekos". Taujāta, cik tad liels ir izslaukums no vienas gotiņas, Ināra atklāja: – Par pienu pagaidām nevaru žēloties – patlaban gotiņa dod 22-23 litrus dienā. Kādus deviņus litrus izbarojam teliņam, jo gribam ataudzēt govi (saka, ka tad telītei esot jādod daudz piena). No 10 litriem sanāk 1,6-1,7 kg smags siera ritulis. Reti gan tik lielu sienu, pārsvarā – mazākus un dažādus. Kamēr slaucama ir viena gotiņa, slaucam ar rokām. Dzīvojam kopā ar diviem vīrabrāļiem, un tad kādreiz no rītiem uz slaukšanu sanāk sacensība: es plānoju iet slaukt uz sešiem, bet vīrabrālis paguvis aiziet bez desmit minūtēm sešos un jau slauc. Ļoti mīļi, ka vīrieši palīdz.
Sieru siešanu saimniece iepazinusi pirms aptuveni 20 gadiem, un pienu sierā viņa pārvērš joprojām, cienājot ģimeni un kaimiņus. – Pagājušajā gadā uz Vasaras vidus svētkiem viesu cienāšanai biju sasējusi 11 šķirnes, šogad – mazāk, bet pašus iecienītākos. Pa reizei mājās taisām arī biezpienu un sviestu. Kad ciemos sabrauc radi, uzreiz jūt, ka galdā celts mājas sviestiņš – ar īstu garšu un parasti trauciņā ar diļļu buntīti aromātam. Ar piena griešanu vairāk nodarbojas saimnieks, bet manās rokās top sieri. Patīk padarboties, ja reiz mājās ir pieniņš – viss notiek uz aci, izjūtām: brīvi improvizēju un sieram pievienoju visu, kas ienāk prātā vai arī ko esmu padzirdējusi, ka citas saimnieces lieto. Ja vairāk vaļas, sienu saldos sierus – ar rozīnēm, dažādām sēkliņām, kakao (ļoti garšo bērniem), riekstiem, magonēm, kas man pašai ļoti garšo. Pieprasīts un iecienīts ir siers, kuram pievienoju piecgraudu piparus, tāpat garšīgi ir sieri ar ķiplociņu, ķimenēm, svaigām dillēm. Esmu mēģinājusi gatavot arī alus sieriņu, kam mēnesi jānostāvas, lai būtu gatavs, – pagājušajā gadā tādu biju pagatavojusi degustēšanai, taču daudziem nepatika, jo šķita, ka līdzīgs biezpienam. Domāju, tas tādēļ, ka nebija līdz galam nogatavojies, lai gan nekad jau neizdodas sasiet tādu pašu sieru, kā citai saimniecei, lai arī recepte ir viena: piena garša vien var atšķirties atkarībā no tā, kādu barību gotiņa ēdusi, tāpat atšķirīgs ir tauku saturs pienā. Kad šogad govs atnāca slaucama, sēju sestajā septītajā dienā, un siers sanāca pavisam dzeltens, jo piens bija bagāts ar olbaltumvielām, – uzsvēra Ināra Liepiņa.
Saimniece aizdomājās, ka jāpamēģina pagatavot sieru ar mellenēm, jo šogad to pilni meži, turklāt arī pati pasākusi doties ogot: – Pirmo gadu esmu priekšlaicīgā pensijā, ir daudz vairāk brīva laika, nekā tad, kad strādāju, tādēļ izlēmu pamēģināt aizbraukt uz mežu piepelnīties. Kā tiku mežā, tā āķis bija lūpā, un tagad labprāt ar kompāniju braucu lasīt ogas nodošanai. Melleņu šogad ļoti daudz un lielas, un, pa pāris stundām salasīto nododot uzpircējam, var diezgan labi nopelnīt. Tepat vien mūspusē iepērk daudzās vietās, un cenas aug: sākumā bija 90 centu par kilogramu, bet nu jau 1,30 eiro. Lasīšana raitāk iet tiem, kas darbojas ar mājās gatavotām mašīnītēm, bet es tāpat kā vairums lasu ar rūpnieciski ražoto ogu kombainu.
– Līdz ar ogu sezonas iestāšanos mazliet apstājušies darbi puķu dārzā, – atzina Ināra, – skatos, ka zālīte starp dobēm paaugusi tāda, ka būtu jānopļauj, bet viss prasa laiku. Dārzā pašlaik skaisti zied studentu neļķes, samtenītes, uzziedējusi roze. Lielākoties puķes stādu no pašas ievāktām sēkliņām, un patīkami vērot, kad dārzā kas uzzied.
Dārziņa malā uzmanību saista sētiņa pie puķu dobes, kas veidota, izmantojot tukšas alus pudeles, kuras savāktas turpat apkārtnē. Saimniece neslēpa, ka par to saņēmusi vairākas kritiskas atsauksmes, bet tās parasti atvairot, atgādinot, ka šīs pudeles, visticamāk, ir nākušas no tuvējā veikala plauktiem, kur tās acīmredzot izskatās skaisti, un savāktas mājas apkārtnē. Jāpiekrīt Ināras kundzei – patiesi, pudeļu sētiņa izskatās krietni pievilcīgāka nekā ar pudelēm piemēta ceļmala.