Reti kurš palika vienaldzīgs, sekojot līdzi nedēļas nogales dramatiskajiem notikumiem Rīgā. Prieku par aizvadītajiem skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem šoreiz mazliet aizēnoja ar tiem saistītās peripetijas – dalībnieku masveida ģībšana, it kā atceltais, bet tomēr neatceltais gājiens un izglītības un zinātnes ministres plāni par demisiju (ko nedēļas vidū arī tomēr atsauca).
Kamēr vieni metās apšaubīt ikkatru organizatoru lēmumu, vēl citi publicēja fotoattēlus ar gurķiem un iepuvušām desas šķēlēm, kas bijis jāēd svētku dalībniekiem, tikmēr prātīgākais risinājums, šķiet, ir pašreizējā taktika – savas nozares speciālistiem izvērtēt notikušo un no kļūdām turpmāk mācīties. Savukārt par konstatētajiem pārkāpumiem, ja tā būtu nepilnvērtīgā ēdināšana vai pārslodze sastādītā svētku grafika dēļ, jānoskaidro un pie atbildības jāsauc tiešie vaininieki.
Spēja mācīties no savām kļūdām ir aktuāla arī kādā citā kontekstā. Šobrīd varam teikt, ka esam guvuši sāpīgo pieredzi no dzīvošanas pāri saviem līdzekļiem. Līdz ar to ir cilvēciski saprotama pretestība idejai, ka arī Baltijas valstīm, kur dzīves līmenis ir krietni zemāks nekā Grieķijā, iespējams, būs jāuzņemas risks garantēt daļu aizdevuma šai bagātākajai valstij. Jo sevišķi, ja jau esošās parādsaistības Grieķija nepilda un nav nekādas pārliecības, ka mūsu karstasinīgie Eiropas Savienības „brāļi" grieķi ievēros aizdevēju pieprasītās reformas, kas galvenokārt balstās uz izdevumu ierobežošanu un nodokļu palielināšanu.
Kamēr Lielbritānija jau ir pateikusi „nē" dalībai Grieķijas glābšanā, pie mums tiekam bikstīti ar vārdiņu „solidaritāte". Redz, ES labumus saņemam un izmantojam, bet dalībvalstu kopējo slogu nest nevēlamies. Tas pats tiek attiecināts arī uz bēgļu jautājumu, ka Latvijai jābūt solidārai un nākamo divu gadu laikā šeit jāuzņem un jāizmitina 250 bēgļu. Ne reizi vien esam sūkstījušies par Eiropas uzliktajiem lēmumiem un direktīvām, arī šī reize nav izņēmums. Rādās, ka neliels kompromiss, ņemot vērā īpašo Latvijas situāciju, gan būs panākts un no kvotu sistēmas noteiktajiem 737 bēgļiem esam nonākuši līdz 250 – valdības „brīvprātīgi" noteiktajam bēgļu skaitam. Skaidrs, ka daba jau tukšumu nemīl. Dzīves realitāte ir tā, ka pašu latviešu skaits arvien tikai samazinās un mūsu vidū ir gana daudz „labākas dzīves" meklētāju, kurus svešumā arī ne tik viennozīmīgi uztver. Vien sarūgtina Saeimas izvairīšanās taktika, nenobalsojot par lēmumprojektu sniegt plašāku skaidrojumu par praktiskas dabas jautājumiem – kur bēgļus izmitinās? Kā viņus integrēs sabiedrībā? No kādiem līdzekļiem tiks segtas šīs izmaksas? Tautai to ir svarīgi zināt.