– Pa kuru laiku pagājis tik garš mūžs, nezinu, bet tas ir ļoti skaists: piepildīts ar labo un cilvēcīgo, – sagaidot ievērojamu dzīves jubileju, aizdomājās ANTONIJA LĪBORE. Sirmajai kundzei vakar apritēja 90 gadu – ikkatrs no tiem pavadīts optimismā un priecājoties par dzīvi.
Aicināta iezīmēt galvenos pieturas punktus mūža ritējumā Antonija Lībore dalās atmiņās par dzīves gājumu: – Mani vecāki nāk no Latgales, taču es piedzimu Vidzemē – Praulienas pagasta Lūzas muižā. Vecāki man jau mazotnē iemācīja mīlēt un cienīt savu zemi. Deviņu gadu vecumā sāku mācīties skolā – mana pirmā skola bija Oļu pamatskola, maza skoliņa, kura sen jau vairs nepastāv. Tā kā vecāki bija zemes rentnieki, bieži mainīja dzīvesvietu –
nonācām Sarkaņos, kur pabeidzu pamatskolu un jau tolaik izlēmu, ka kļūšu par skolotāju. Iestājos Rēzeknes skolotāju institūtā, bet pēc diviem gadiem Rēzekni vajadzēja pamest, jo Latvijas teritorijā ienāca karš – pilsētu bombardēja. Lai nebūtu jāaizmirst zināšanas, gadu turpināju mācības Madonas vidusskolā, un, līdzko skolotāju institūts pārcēlās no Jelgavas uz Cēsīm, pārgāju turp, visbeidzot – 1948. gadā – institūtu pabeidzot un iegūstot vēstures skolotājas tiesības. Četrdesmit divu gadu ilgajā skolotājas mūžā esmu strādājusi piecās skolās. Ļoti mīlēju darbu skolā, bērnus un savus darbabiedrus. Darbs man bija viss. Un arī vēsture bija un joprojām ir viena no manām dzīves mīlestībām.
Antonijas kundze dzimusi piecu bērnu ģimenē – starp trim brāļiem un māsu. Šobrīd zemes virsū palikuši divi vien ar divus gadus vecāko brāli, kurš kara laikā nonācis Kanādā un tur arī palicis dzīvot. – Kamēr brālis varēja, tikmēr sarakstījāmies ar vēstulēm. Tagad viņam gandrīz zudusi acu gaisma, tādēļ katru svētdienu sazvanāmies un aprunājamies, kā iet, kā ar veselību. Abi turamies, – stāsta Antonija Lībore. Viņa uzaudzinājusi četrus bērnus –
trīs meitas un dēlu. Viena meita jau guldīta zemes klēpī, bet pārējie bērni dzīvo tuvumā – Biksērē. Arī ar mazbērniem un mazmazbērniem Antonijas kundze ir bagāta: bērni dāvājuši deviņus mazbērnus un desmit mazmazbērnus, kam rudenī pievienosies vēl divi – tātad būs vesels ducis.
Jaunajai paaudzei māmuļa velta tikai labus vārdus – bērniņi padevušies labi un čakli un – svarīgākais – vienmēr kāds ir klāt. Četri mazbērni cītīgi ciemos brauc no ārzemēm, īpaši – mazmeitiņa no Vācijas – vismaz divas trīs reizes gadā.
Antonijas kundze palepojas: – Mans visbiežākais viesis ir mazdēliņš, kas dzīvo un strādā Rīgā. Esmu reģistrējusi visas viņa vizītes pēdējo deviņu gadu laikā, un sestdien – uz jubilejas svinībām – būs viņa 120. ciemošanās reize. Salīdzinot ar pārējiem, tas ir tiešām daudz.
Par mūža nogales lielāko ieguvumu Antonija Lībore uzskata laiku, kā trūcis visu mūžu, bet nu ir dots atliku likām. Tagad kundzes ikdiena lielākoties aizrit dīvāniņā, nodarbojoties ar rokdarbiem, risinot krustvārdu mīklas – cik acis atļauj – un radio pārraidēs sekojot līdzi jaunākajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. No pēdējā laika aktualitātēm visvairāk uzmanības veltīts notikumiem Ukrainā un Grieķijā. Antonijas kundze secina, ka nespēj izprast Krievijas bezkaunīgo attieksmi pret Ukrainu – žēl ukraiņu tautas. Sekots līdzi arī skolēnu Dziesmu un deju svētku norisei, jo divi mazbērniņi dziedājuši un tie paši divi un vēl viens svētkos dejojuši. Arī vecmāmuļa savulaik ar dziedāšanu, dejošanu un citām pašdarbnieku aktivitātēm bijusi tuvās attiecībās: mazliet dziedāts korī, dejots, vadīti deju kolektīvi un dažādi pulciņi: šūšanas, adīšanas…
Agrāk lolots dārziņš, kopta siltumnīca, ābeles, ogulāji un, protams, daudz puķu, kur piesiet sirdi. Nu āra pastaigas reiboņu dēļ aizvieto pasēdēšana uz balkona, bet jubilāres dzīvesprieks nerimstas: – Man nebūtu iebildumu nodzīvot vēl kādus gadus. Priecājos dzīvot, jo mūžs ir bijis tiešām labs. Grūti ar redzēšanu un dzirdēšanu, bet citādi nekas nesāp – viss kārtībā. Ikdienā daudz rūpējos par sevi: katru rītu vingroju, ievēroju ārsta norādījumus. Domāju, ka ilgdzīvošanas noslēpums slēpjas rūdījumā: darbā un normālā dzīvesveidā, arī ticībā dzīvei un visam labajam. Runā un dzied, ka jaunība ir skaistākais laiks. Jā, tā bija, bet es neteikšu, ka mans vecums arī tāds nav. Arī tas ir skaists. Tepat visapkārt ir tik labi cilvēki! Man pašai nav jāiet pie ārsta – ģimenes ārsts atnāk pie manis uz mājām, māsiņa atnāk un iešpricē, aptiekāre atsūta man zālītes – pat pēc tām nav jāiet laukā no mājas. Arī friziere atnāk mani apcirpt dzīvoklī, un produktus no veikala piegādā uz mājām. Paldies visiem tiem, kas man palīdz! Varbūt arī tāpēc esmu tik ilgi nodzīvojusi, ka man nav bijis lielu rūpju un visapkārt ir kāds, kas dzīvi atvieglo.
Pateicībā par visu labo un piemiņai katram jubilejas svinībās lūgtajam viesim gaviļniece sagatavojusi pašas adītas rakstainas zeķes vai cimdus – kopskaitā 52 pārus. Arī adīšanu Antonijas kundze min starp savām lielākajām mūža sirdslietām.