Zemnieku saimniecībā "Voičakas" Valda Kokina ģimene aprūpē prāvu piena lopu ganāmpulku. Kamēr govis ganībās gremo šosezon saaugušo sulīgo zāli, saimnieks gaida sausu laiku, lai pabeigtu barības vākšanu, ko patlaban nobremzējuši rudens mēnešiem raksturīgi laikapstākļi.
Saimniekošana ar divām govīm un niķīgu ķēvi sākusies 1991. gadā, no 10 kilometru netālās Kārzdabas puses atnākot dzīvot sievas mājās "Voičakas".
– Jau sākuma gados, kad visiem vēl bija sajūsma kaut ko darīt, bija grūti, lai gan nevarētu teikt, ka tagad ir kļuvis vieglāk. Patlaban ar kundzi esam jau pensijas gados, bet turamies un cīnāmies, piepalīdzot meitām. Darbos palīgā nāk mazbērni, un jau otro gadu izmantojam iespēju iesaistīties skolēnu vasaras nodarbināšanas programmā, nodrošinot darbiņu trim radubērniem – tie māca jaunās teles iet ganos. Tomēr optimisms pēdējā laikā ir zudis, un diemžēl vairs neredzu lielas perspektīvas saimniekošanai – šķiet, ka pienācis tas brīdis, kad drīzumā būs jāizšķiras, vai vērts turpināt saimniekot, – aizdomājas Valdis Kokins, secinot, ka pie pašreizējās piena nodošanas cenas lopkopim ir mazas cerības izdzīvot.
– Tie 20 ar pusi centu, ko pienotava maksā par litru, ir stipri maz. Pagājušais gads gan vienu brīdi bija cerīgs, jo maksāja 34 centus – tad likās, ka varēs sākt normāli dzīvot. Redzēs, varbūt Eiropas Savienība atbalstam ko piemaksās, bet domāju, ka tas ir tikai laika jautājums, lai tāda mēroga zemnieki kā mēs saimniekot beigtu, jo ienākumi pat nesedz izdevumus, nemaz nerunājot par peļņu. Rēķinu, ka piena pašizmaksa ir ap 24-25 centiem, tātad mēs kā piena ražotāji katru dienu uz tonnu piemaksājam 40 līdz 50 eiro. Cik gan ilgi tā var turpināties? Žēl, ka, redzot piena cenas veikalā, jāsecina, ka pārstrādātājs un tirgotājs katrs saņem tikpat daudz, cik nopelna piena ražotājs. Zinu, ka Vācijā pusi no piena cenas sastāda maksa ražotājam, bet pārdevējs un tirgotājs sadala otru pusi, – akcentē Valdis Kokins.
Saimnieks nu jau vairāk kā gadu pats vairs neiesaistās govju slaukšanā, bet agrāko dienas kārtību lieliski atminas vēl joprojām: deviņdesmit pietupienu pie katras govs (trīs slaukšanas reizes trīsdesmit govīm) un pusotru kilometru garas pastaigas svaigā gaisā, dzenot lopus ganos.
– Ganāmpulkam atlasīti īpaši pienīgi lopi, jo izslaukums ir labs, – stāsta saimnieks. – Agrāk izslaucām līdz trīstūkstoš litriem, bet tagad – līdz pat pieciem tūkstošiem litru piena. Govīm barojam miltus, lai gan tas sanāk dārgi. Graudi jāpērk no citiem zemniekiem – pārsvarā no Zigfrīda Krieviņa -, jo pašu izaudzēto parasti pietiek tikai līdz martam – labību sējam vien tik, lai varētu pamainīt ganības un atpūtināt laukus.
ZS "Voičakas" kopumā apsaimnieko ap 200 ha zemes, kas izlietota kā ganības, siena pļavas un labības tīrumi. Vidējais lauks ir ap 3 ha liels, bet lielākais – 18 ha. Pēc saimnieka teiktā, lauki īpaši izceļas ar īpatnējo, kalnaino reljefu – neviena pļava nav taisna, līdz ar to bieži sanāk diskusijas ar pakalpojumu sniedzējiem, kam labprātāk tīkot strādāt uz līdzena lauka, jo tas appļaujams īsākā laikā. – Parasti uz pretenzijām atbildu – kādus daba devusi, tādi tie lauki mums ir, neko darīt, – piebilst Valdis Kokins.
Laiks, kad jāgatavo barība, katrā saimniecībā prasa visvairāk rūpju, tādēļ "Voičaku" saimniekam taujāju, kā līdz šim veicies barības sagādē. – Šis gads ir tāds jocīgs, – secina Valdis, – pavasaris bija nekam nederīgs, jo lāgā pat zāle neauga. Tad uznāca siltais laiks, kas noturējās piecas vai sešas dienas, un zāle saauga. Pa to laiku ceturtdaļu siena paspējām savākt, bet kādi 10 hektāri joprojām guļ uz zemes un gaida labu laiku – nevar saprast, vai tas vairs būs lietojams. Agrāk būtu atstājis mēslojumam, bet šogad Lauku atbalsta dienesta noteikumi attiecībā uz subsīdiju piešķiršanu kļuvuši krietni stingrāki kā citus gadus – visa nopļautā vai sasmalcinātā zāle no pļavas jānovāc. Vēsums, kas aiz loga, lielu ļaunumu nenodara, vairāk traucē šļakstinātājs no debesīm, jo ik pa brīdim uzlīst katru dienu. Atminos gadus, kad zāli sienam varēja nopļaut un izžāvēt tikai jūlija beigās vai augustā, kad tai ir maza vērtība, taču šķiet, ka nekad iepriekš nebijām nopļāvuši sienu tik agri kā šogad – uz Pēteriem.
Skābbarības bedri ielikām ātri un rekordlabā laikā, un arī aptuveni
900 no mazliet virs 1000 vajadzīgajiem zaļās masas ruļļiem jau sagatavoti.