– Nupat dzirdēju, ka tuvējā apkārtnē vienai saimniecei jau pāris trušu saslimuši ar miksomatozi. Es savus regulāri vakcinēju, bet kaimiņiene neuzskata, ka tas jādara. Kur tad garantija, ka mani nesaslims ar visu vakcinēšanu, ja kaimiņienei masveidā slimos? Kā lai pārliecina, ka katru gadu jāvakcinē? Un vēl, ja iespējams, vēlētos uzzināt, kur vispār radusies šī slimība, kas biedē lielāko daļu trušu audzētāju īpaši vasaras laikā, kad pilni būri ar knišļiem, – ar šādu jautājumu redakcijā vērsās kāda piemājas trušu audzētāja.
Rast atbildes uz lasītājas jautājumiem palīdzēja veterinārārsts Gatis Krūmiņš. Viņš skaidro: – Miksomatoze ir slimība, kuras izplatībā vistiešākajā mērā ir vainojams cilvēks. Pats interesantākais, ka pirmo reizi tā konstatēta laboratorijas trušiem jau 19. gadsimta beigās Urugvajā. Tas ir laiks, kad pirmo reizi mikroskopā saskatīja un identificēja atšķirīgas baktērijas, kā arī sāka radīt pirmās vakcīnas. Šajā jomā pasaulē plaši zināma bija Pastēra darbība, savukārt Latvijā ar izpēti nodarbojās veterinārārsts un mikrobiologs Kristaps Helmanis. Tolaik tika konstatēts, ka Dienvidamerikas truši slimo ar vīrusa izraisītu slimību, kam raksturīgi ādas uzbiezinājumi, pūžņojošas vietas uz ķermeņa, un slimība lielākoties nav letāla, turklāt dzīvnieki pēc pārslimošanas iegūst noturīgu imunitāti uz visu mūžu. Vīrusu pirmo reizi brīvā dabā palaida trīsdesmitajos gados cīņai ar savvaļas trušiem Austrālijā (te jāpiemin tā dēvētais Austrālijas fenomens, kad masveidā bija savairojušies truši un pret tiem tika palaists savvaļas suns Dingo, kas vienalga netika galā), pirmais mēģinājums bija neveiksmīgs, taču otrreiz jau 1950. gadā, mākslīgi kultivētu miksomatozes vīrusu palaižot brīvībā, pāris gadu laikā savvaļas trušu skaits no 600 miljoniem samazinājās līdz 100 miljoniem. Pie miksomatozes ievešanas Eiropā un Latvijā savukārt vainojams kāds ārsts, kurš vīrusa celmu nogādājis Francijā, veicis kultivēšanu un eksperimentāli aplaidis savus trušus. Acīmredzot, netika veikti pienācīgi drošības pasākumi, vīruss pasprucis un aizgājis plašumā visā Eiropā, pēc kāda laika parādoties arī Anglijā.
Sākotnējais vīruss ticis speciāli modificēts, jo Eiropā dzīvojošiem trušiem šī slimība 90 līdz 100% gadījumu ir nāvējoša, turpretim Dienvidamerikas trušiem letalitātes procents ir krietni zemāks.
– Miksomatozes vīruss ir diezgan noturīgs ārējā vidē – oda ķermenī, kas ir viens no pārnesējfaktoriem, vīruss spēj saglabāties līdz pat septiņiem mēnešiem, un tas ir ilgs laiks. Vēl vīrusu var pārnest ar barību vai tieša kontakta ceļā, – komentē veterinārārsts, piebilstot, ka slimības izpausme ir pūžņojoši, tūskaini, strutojoši perēkļi galvenokārt ap acīm un dzimumorgāniem. – Nāve vairumā gadījumu iestājas 4-5 dienās, un slimība nav ārstējama. Tiesa, ir sastopama vieglāka – nodulārā –
slimības forma, kad rodas tikai uzbiezinājumi ādā, taču pie mums truši lielākoties slimo ar smagāko formu. Tā kā pret slimību zāļu nav, pasargāt dzīvniekus no tās var, vienīgi vakcinējot. Lai arī vakcinācija nedod simtprocentīgu garantiju, ka neviens trusis nesaslims, tomēr tā ir vienīgā iespēja pasargāties. Tāpēc, ja kaimiņos truši nav vakcinēti, tās ir vienīgi kaimiņu problēmas un viņu atbildība, – uzsver Gatis Krūmiņš.
– Latvijā ir pieejamas divu veidu vakcīnas: tīrā miksomatozes vakcīna un kombinētā, ko izvēlas lietot visbiežāk, – arī pret hemorāģisko septicēmiju. Kombinēto vakcīnu nedrīkst lietot grūsnām trusenēm, citādi tās izmetīsies. Pareizi pret miksomatozi ir vakcinēt vismaz divas reizes gadā – pavasarī un rudenī. Parasti to cilvēki dara vienreiz, taču, ja vakcinē agri pavasarī, visticamāk, līdz oktobrim imunitāte var būt kļuvusi jau nepietiekama, – stāsta veterinārārsts, atgādinot, ka gadījumā, ja kāds trusis saslimis, tas jāizolē no pārējiem, un šķietami veselos var mēģināt vakcinēt. Tomēr lielākoties, ja vīruss ir nonācis saimniecībā, jārēķinās, ka ganāmpulks, lai arī cik liels, ir zaudēts. Turklāt jāatceras, ka inficēto un saslimušo dzīvnieku gaļa nav lietojama pārtikā – tādēļ, ka slima dzīvnieka gaļai nav ne kvalitātes, ne garšas, tā nav arī veselīga (nevis tādēļ, ka vīruss varētu kaitēt cilvēkam). Tas pats attiecas uz izbarošanu citiem dzīvniekiem.