Īpaši beidzamo gadu laikā, dzīves pārliecībai mainoties līdzi laika ritējumam, cesvainiete LAIMA ŅEMCEVA nosliekusies vairāk uzticēties dabas dziedinošajam spēkam un tautas gudrībām nekā tradicionālajiem ārstniecības līdzekļiem.
– Uzskatu, ka vienīgi tas, kas aug tuvākajā apkārtnē, cilvēkam darīs labu. Nevajag meklēt aizjūras zāles, kas atvestas no otras pasaules malas, tāpat arī ķimizētos līdzekļus. Ne visi tautas līdzekļi ir absolūti nekaitīgi, taču tie lēnāk iedarbojas un manā uztverē rada mazāku ļaunumu cilvēka organismam. Sanāk, ka savos uzskatos mazliet esmu tradicionālās medicīnas pretiniece, – savu līdzšinējo pārliecību sarunas ievadā pauž Laima Ņemceva.
Uz vaicājumu, kā iespējams atpazīt visu apkārtnē augošo, Laima atteic, ka nav nepieciešamības visus augus paturēt prātā: – Senos laikos bija zāļu sieviņas, kas zālītes kaltēja, jauca un miksēja, reti ko pierakstīdamas, jo viņas to darīja dienu no dienas, visdrīzāk – pārņēmušas zināšanas no paaudzes paaudzē. Bet tagad visu to galvā nemaz nevajag saturēt – ir jāprot tikai vajadzīgajā brīdī atrast un uzšķirt pareizo lappusi grāmatā. Tāpēc lietošanai esmu iegādājusies vairākas ārstniecības augu grāmatas, kur smelties zināšanas par to, kādai kaitei katrs augs lietojams un kā tas izskatās. Pēc krāsainiem attēliem un apraksta augu atpazīt ir viegli, skatoties vecās, melnbaltās grāmatas, gan pamatīgi jāpiedomā, lai nekļūdītos. Reiz gribēju pļavā uzmeklēt asinszāli, taču, taustot pļavā kātu, īsti nevarēju atšķirt, kura ir četršķautņu, kura –
divšķautņu. Divšķautņu asinszālei esot spēcīgāka iedarbība. Mūsdienās informācija nāk no visām pusēm, reizēm nonākot arī pretrunās: nesen apmeklēju ārstniecības augu izmantošanas semināru, kurā lektore Zeltīte Kaviere no Vaidavas sacīja, ka brūkleņu mētras jāvāc ziemas mēnešos – no novembra līdz februārim, kad tās esot visspēcīgākās. Savukārt grāmatā uzšķīru, ka tās jāvāc septembrī, oktobrī un divos pavasara mēnešos. Tāpēc uzskatu – cik cilvēku, tik domu, jo īstenībā jebkuru hipotēzi iespējams pierādīt – jāprot tikai pagriezt pareizā plaknē.
– Manā ģimenē iecienītākie ir kliņģerīšu ziedi, jo tie ir labs līdzeklis cīņā ar iekaisumiem. Tos vienmēr dodu līdzi mazmeitām. Tāpat lielā cieņā ir dzērvenes, kas noder pie urīnceļu infekcijām, cistītiem, saaukstēšanās gadījumos un ir bagātīgs C vitamīna avots. Man pašai ziemā, lai izvairītos no saslimšanas, tīk lietot mārrutkus – piemēram, uzsmērēt uz rupjmaizes un apēst, lai kārtīgi izkož. Tolaik, kad mārrutki neauga pašu dārzā, vīrs pirka tirgū no tantiņām un veda no Rīgas, jo veikalā pirktie man nepatīk – gribas tīru mantu bez pievienotiem uzlabotājiem. Vīrs pagājušajā ziemā, lai izvairītos no vīrusiem, uzturoties starp cilvēkiem, bija iecienījis ingveru – visur nēsāja līdzi sukādes un ik pa laiciņam kā košļeni iemeta mutē. Līdz ar minēto īpašību ingvers noder arī pie locītavu sāpēm un kopā ar seleriju un lazdu lapām vai virzu pastiprina vielmaiņu, – aicināta iepazīstināt ar savā ģimenē lietotajiem dabas produktiem, skaidro Laima. – Paļaujos arī uz apgalvojumu, ka ap māju aug tas, kas tobrīd organismam nepieciešams. Pirms diviem gadiem mājas apkārtnē bija savairojušies dadži (to saknes lietojamas matu stiprināšanai). Tolaik pastiprināti izkrita mati, acīmredzot – dadža lietošana bija vajadzīga. Trešo gadu dārzā cīnos ar mārrutku, kā sakni, visticamāk, dārzā ievazājis kāds traktors. Tā dēļ vajadzēja likvidēt trīs ceturtdaļas zemeņu dārza, jo bija neiespējami ravēt, ja visur spraucās mārrutku dzinumi. Dārzu esmu pārcēlusi citā vietā, taču mārrutki joprojām aug. Ļoti gribējās ieaudzēt divšķautņu asinszāli, sadabūju sēklas – un teju jau ziedēs. Iesēju tikai dažas sēkliņas, bet tagad mazi stādiņi atrodami visur – pat tulpju dobē. Acīmredzot, arī šī ir zālīte, ko organisms drīz vien prasīs. Garšu dārziņā līdztekus lavandai, par ko jūsmoju smaržas dēļ, labi vairojas pētersīļi, savukārt piparmētru izkonkurē un nomāc melisa. No savvaļā atrodamiem augiem vācu raspodiņus (tējkarote raspodiņu, aplieta ar glāzi ūdens, noder cistīta ārstēšanai), kā arī brūklenāju vai miltenāju, kas izvada toksīnus (apgalvo, ka darbojoties pret gadsimta slimību – vēzi).
Vācot ārstniecības augus, zāļu pazinēja pieturas Mēness kalendāram un ziedošos augus vāc vienīgi ziedu dienās, jo tad valdošā stihija ir gaiss, kas svarīgi augu izžāvēšanai. Viņa turpina: – Eju pļavās rīta pusē, kad tikko nokritusi rasa, augs ir sauss un pilns ar spēku. Uz vakarpusi augs pagurst, tam ir jādodas pie miera, un līdz ar to vairs nav iegūstama tik spēcīga iedarbība. Protams, arī šajā aspektā katram ir savs viedoklis, jo cilvēkam palīdz tikai tas, kam viņš tic – ja kāds uzskata, ka augā visvairāk spēka ir pēcpusdienā, tad droši var ievākt ziedus arī tad.
Aizdomājoties par veselīgas dzīves uztveres filozofiju, Laima secina, ka ar gadiem ikvienam klāt nāk pa vainai un nereti cilvēks to vien tikai gaida, lai aizietu pie ārsta un uzzinātu, kas kait šoreiz. – Slimība nav jāgaida. Konstatē faktu un ej tālāk. Dzīve ir prieks, jādzīvo priekam, nevis jādomā, ka kaut kas sāp. Bieži vien klusībā dusmojos uz cilvēkiem, kuri izvēlas nevis risināt problēmu ar alternatīvām metodēm, bet iet vieglāko ceļu – lietot medikamentus, piekrist operācijai. Balstoties uz savu pieredzi, man ir stingra pārliecība, ka jebkura fiziska iejaukšanās organismā izjauc tā līdzsvaru, to unikumu, kāds ir cilvēks kopumā. Mēs esam dabas produkti, tāpat jebkura cita dzīvība, tāpēc, ja vien varam atļauties dzīvot laukos un vadīties pēc dabas kalendāra, kas diktē notikumu gaitu, tas ir ļoti jauki, taču vienlaikus arī ekskluzīvi. Lauku cilvēki ir mierīgāki, labestīgāki, sirsnīgāki. Dzīve laukos savā ziņā ir kā meditācija – laikā, kad ravē vai dari ko citu, aizmirstas visas nebūšanas. Mana meditācija dabas patvērumā ir gleznošana.
Laima Ņemceva min arī piemēru, kas rosina aizdomāties par dzīvesstila vērtībām: – Kāds turīgs cilvēks, kas strādā un saņem nesliktu algu, katru nedēļas nogali pavada mežā, gādājot sev malku, ko bez problēmām varētu atļauties nopirkt. Jautāts, kāpēc tā dara, viņš atbildējis, ka darbs mežā ir līdzvērtīgs sporta nodarbībām: „Es vicinu cirvi, kustos un esmu ārpus dzīvokļa četrām sienām. Man nav jāiet uz sporta zāli (kas ir naudas ietaupījums) un vienlaikus nav jāsatraucas par malkas gādāšanu ziemai."
– Šajā ziņā var piekrist – veikalā iespējams nopirkt teju visu, taču baidos, ka tikai desmitā daļa no tā visa mums ir vajadzīga. Uz laukiem es varu aizbraukt un iztikt, nepaņēmusi līdzi neko ēšanai. Aizeju uz dārzu, norauju rukolu, salātlapu, saplūcu virzu, sagriežu, un salāti gatavi. Tikpat labi zaļās lapas var likt uz maizes un klāt piedzert avota ūdeni vai tēju, kas uzvārīta no turpat pļavā savāktām zālītēm, – secina Laima.