Mīluļu veterinārārsti Lita un Kaspars Udrasi novērojuši, ka pēdējā laikā viņu praksē arvien biežāk ir griezušies suņu saimnieki ar sūdzībām par mājdzīvnieka aizcietējumu, ko parasti izraisījusi kaulu ēšana. Izrādās, labi gribētais nodoms četrkājaino draugu iepriecināt ar gardumu no cilvēku galda rējējam var izraisīt pašsajūtas pasliktināšanos.
– Šī ir ļoti nepatīkama un sāpīga diagnoze dzīvniekiem, un psiholoģiski smaga tā ir saimniekiem. Suņu īpašnieki satraucas par to, ka dzīvnieciņš kunkst, viņam ir grūti. Novērojot asiņainus izdalījumus, ir pat gadījies, ka jūtīgāks cilvēks noģībst. Lai šo problēmu novērstu, reizēm ir jāveic ļoti nopietna operācija (jāatgriež zarna un tās saturs jāiztīra), pēc kuras jālieto zāles, jāievēro speciāla diēta. Aizcietējums no kauliem var beigties arī pavisam bēdīgi – mūsu praksē ir bijuši arī letāli gadījumi, – problēmas nozīmīgumu uzsver Lita un Kaspars Udrasi. Turklāt problēma jau neesot jauna – par šo diagnozi zina un regulāri suņu saimniekus informē veterinārārsti. Tomēr ik reizi par šo tēmu vajagot runāt kā no jauna. „Es visu mūžu suni ar kauliem baroju", „Kā tad suns bez kauliem dzīvos?", „Suns taču zina, ko ēd." Kaspars Udrass skaidro: – Šādus un līdzīgus apgalvojumus gadās dzirdēt bieži, un saimnieki diemžēl turpina savus suņus barot ar kauliņiem. Dažkārt pie vainas ir kaimiņi, kas, labu gribēdami, ar zupas kauliņiem ir uzcienājuši kaimiņu sunīti. Gribam uzsvērt ļoti būtisku faktu: kauliem nav barības vērtības – nekādas! Vienīgi tik, cik ap tiem ir saglabājusies gaļiņa vai tiek izsūktas kaulu smadzenes, bet nekāds kalcijs vai fosfors no apēstiem kauliem organismā neuzsūcas. Kauli, cieti un asi, kādi norīti, tādi paši no organisma tiek arī izvadīti. Turklāt suns nevar norīt lielus kaulu gabalus, viņš kaulu sagrauž smalki, līdz ar to zarnās veidojas durstīga, asa, sausa masa. Klienti ir teikuši – lai sunītim būtu vieglāk, kaulus saskalda smalkāk ar cirvi vai āmuru. Bet tas problēmu tikai palielina – ja suns pats smalki nesagrauž kaulu, bet gan norij lielus, asus gabalus (šķembas), tās var aizķerties, iesprūst.
Tātad kauli nav līdzvērtīgi barībai, ar ko ikdienā barot savu četrkājaino draugu. Vienīgais pluss kauliņiem no medicīnas viedokļa varētu būt suņa „graušanas prieks" un zobu veselība. – Bet, lai nerastos aizcietējumi no sabarotajiem kauliem, ir jāievēro vairāki priekšnosacījumi: dzīvniekam jābūt aktīvam, daudz jākustas (tātad kaulus nedrīkst dot suņiem, kuri dzīvo pie ķēdes); suns nedrīkst būt ar lieko svaru, vecs un stīvs, pēc traumām; mājdzīvnieks nedrīkst sirgt ar tādām diagnozēm, kas veicina aizcietējumu veidošanos, piemēram, prostatas hiperplāziju (kas ir visai bieža diagnoze vecāka gadagājuma nekastrētiem suņupuikām); trūci jeb bruku, sevišķi anālajā apvidū; zarnu sašaurinājumu vai paplašinājumu; noteikti nedrīkst kaulus dot ikdienā kā pamatbarību; nav ieteicams dot vistas un smalki saskaldītus kaulus ar asām malām (ragū, zupas kauliņi utt.). Vislabāk, mūsuprāt, ir iegādāties lielu (piemēram, liellopa) stobrkaulu, kam suns apgrauž vienu, tad otru galu – skrimsli, bet, ja suns jau sāk lobīt pašu kaulu, tas viņam būtu jāņem nost. Tātad, ja jūsu mīlulis ir kustīgs, lustīgs, nav resns un vecs, tad kādureiz viņam drīkst iedot pagrauzt lielu kaulu kā kārumu, bet ikdienā, pie ķēdes mītošiem suņiem un tiem, kuriem ir noteiktas veselības problēmas, kaulus dot mēs stingri neieteiktu, –
akcentē Lita un Kaspars Udrasi.
Materiālu publicēšanai sagatavoja LAURA KOVTUNA