Tieši pirms nedēļas – 22. maijā – noslēdzās nozīmīgākais Latvijas prezidentūras ES Padomē pasākums – Austrumu partnerības samits, kas pulcēja teju visu ES dalībvalstu politiķu „ziedu", kā arī dažus Austrumu partnerības valstu redzamākos politiķus.
Samits norisinājās uz visai savdabīga, ielāpu segai līdzīga fona. Lielākais „ielāps" noteikti ir militārais konflikts Ukrainā, kas radījis pamatīgu saspīlējumu ES un Krievijas starpā, kā arī Austrumu partnerības valstu pārstāvji, izņemot Ukrainas un Gruzijas pārstāvjus, savos izteikumos centās izlavierēt tā, lai neaizskartu vienu vai otru pusi. Otrs „ielāps" bija britu premjera Deivida Kemerona gozēšanās starmešu gaismā pēc viņa vadīto toriju svaigi izcīnītās pārliecinošās uzvaras Lielbritānijas parlamenta vēlēšanās. Kemerons nāca klajā ar paziņojumu, ka Lielbritānija nav apmierināta ar esošo status quo Eiropas Savienībā. Bažu pamatā ir ES vienotā tirgus ietekme uz vietējo tirgu un biznesu, bet jo īpaši satraucošs ir lielais migrācijas vilnis, cilvēkiem no citām ES dalībvalstīm (un, ko tur slēpt, arī Latvijas) dodoties uz Lielbritāniju, ko pati Apvienotā Karaliste maz spēj ietekmēt. Starptautiskie eksperti jau ir norādījuši, ka Kemerona „muskuļu demonstrēšana" mazāk saistāma ar patiesu vēlmi izstāties no ES, par ko, ja tic premjera solījumiem, notiks referendums, bet vairāk ar centieniem iegūt lielāku ietekmi pašā savienībā, kur šobrīd toni vairāk nosaka Francija un jo īpaši – Vācija.
Ja raugāmies uz to, kāds ir bijis samita „sausais atlikums", arī šajā jautājumā viedokļi dalās. Daži nespēju panākt bezvīzu režīma noslēgšanu ar Ukrainu un Gruziju, kā arī nekonkrēto un izplūdušo samita noslēguma deklarācijas tekstu jau ir nodēvējuši par pašas Austrumu partnerības galu, citi uz to raugās cerīgāk, sakot, ka samits bija laba darba sanāksme, kuras iestrādes bruģēs ceļu uz tālāku ES un Austrumu partnerības valstu saišu nostiprināšanos, tiešā tekstā nerunājot par ES paplašināšanos šajā ģeogrāfiskajā virzienā, taču vienlaikus arī nenodedzinot tiltus.
Ja runājam par Latvijas ieguvumiem, arī uz tiem var raudzīties dažādi. Uz dažām dienām Latvija pabija lielāko ziņu laikrakstu un raidījumu pirmajās slejās vai translācijas minūtēs. Pozitīvi, ka līdztekus tiešo ar samita norisi saistīto jautājumu atspoguļošanai daudzi žurnālisti ir spējuši paklejot tālāk un atrast arī citus saistošus tematus, par ko pastāstīt. Tā, piemēram, britu raidorganizācija BBC līdztekus samita notikumiem izveidoja sižetu arī par pēdējo Latvijas disidentu Leo Hiršsonu, kas britu žurnālistu izvadāja pa bēdīgi slaveno VDK ēku jeb „Stūra māju", kurā pats bija ieslodzīts. Nav slikti, ja ņem vērā, ka iepriekšējais sižets par Latviju BBC bija saistībā ar Rīgu apsēdušajām mežacūkām.