Vakar sākās oficiālā Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzīšana, kas turpināsies līdz 24. maijam. Kā pirmais jau otrdien tika izvirzīts Latvijas Reģionu apvienības līderis, Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars, un varam prognozēt, ka viņam pievienosies vēl vismaz trīs kandidāti – Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) virzītais aizsardzības ministrs Raimonds Vējonis, Nacionālās apvienības (NA) virzītais tiesību eksperts Egils Levits un „Saskaņas" atbalstītais parlamentārietis Sergejs Dolgopolovs.
Kompānija diezgan raiba, un arī katra potenciāls tikt ievēlētam – visai atšķirīgs. Valsts prezidenta vēlēšanas ir viens no tiem politiskās dzīves notikumiem, kas vienmēr norisinās uz plaša politiskā tirgus fona un sagādā ne vienu vien pārsteigumu, un arī šīs vēlēšanas solās būt tādas pašas.
Priekšplānā – Raimonds Vējonis
Sākotnēji šķita, ka koalīcija, kam ir visai pieklājīgs pārsvars Saeimā, spēs vienoties par vienu kandidātu un visas formalitātes nokārtot jau pirmajā prezidenta vēlēšanu kārtā. Jā, gaisā pirms tam virmoja dažādu kandidātu uzvārdi, daži pat tika saukti „uz tepiķa" LTV1 raidījumā „Viens pret vienu", taču visi apzinājās, ka pirmās vēlēšanu kārtas favorīts uz triju pozīcijas partiju līderu fona mums tiks parādīts vien neilgi pirms 19. maija. Tieši tādēļ uz NA kandidātu Egilu Levitu neviens nopietni neskatījās, sak', lai jau nacionāļi pastrādā uz elektorātu un parāda, ka viņiem ir savs kandidāts, taču, kad pienāks īstais brīdis, viņiem būs jāsēžas pie galda un jāatbalsta tas, ko koalīcijas „lielie brāļi" būs piedāvājuši. Koalīcijas „lielie brāļi" piedāvāja Raimondu Vējoni. Madonieši var justies nedaudz glaimoti, ka mūsu novadnieks varētu kļūt par valsts pirmo amatpersonu, taču vai Vējonis ir labākais piedāvājums prezidenta amatam? Ja paraugās uz Raimonda Vējoņa gaitām politikā, šķiet, grūti būs atrast pieredzes bagātāku kandidātu. Viņš ir bijis partijas vadītājs, kopš 2002. gada vien ar triju gadu pārtraukumu sēdējis trijos dažādu ministru krēslos. Lieli politiski skandāli nav aptraipījuši Vējoņa reputāciju, gluži otrādi, viņš ir demonstrējis, ka spēj iebilst ZZS autoritātei Aivaram Lembergam, kas šobrīd ir viens no kvēlākajiem Vējoņa atbalstītājiem prezidenta amatā. Te gan vietā jautājums, vai tās īpašības un kvalitātes, kas atbilst politiķim, atbildīs arī Valsts prezidenta amatam. Droši vien kāds no mums prātā ir centies salikt (gluži kā no klucīšiem) ideālo valsts prezidentu. Vienam svarīgāka būs šī cilvēka harisma, cits vēlēsies, lai kandidāts ir ar neaptraipītu reputāciju un autoritāti sabiedrībā, vēl kādam, ņemot vērā prezidenta amata funkcijas, svarīgi, lai Valsts prezidents, aizbraucis uz tikšanos ar kolēģiem ārvalstīs, justos kā zivs ūdenī, nevis tēlotu atstumto. Aizejošais prezidents, lai kāds katram par viņu būtu izveidojies viedoklis, pierādīja arī to, ka prezidentam jātuvinās sabiedrībai, jābūt vienkāršam un pieejamam, nevis jārada ilūzija par mītisku, neaizsniedzamu, dievišķu radību, kas šad tad parādās televizora ekrānā. Tas, ciktāl Raimonds Vējonis kā pašreizējais politiķu favorīts atbilst sabiedrības vairākuma izpratnei par labu prezidentu, droši vien būs jāatbild katram pašam.
Nevienprātība koalīcijā
Vētījot Vējoni kā favorītu sacīkstēs par galveno balvu – prezidenta amatu, vietā ir jautājums, vai viņš šobrīd patiešām tāds ir un kāda būs viņa reakcija, ja ministru (līdzīgi kā daudzus pirms viņa) izmantos kā vēlēšanu pirmās kārtas lielgabalgaļu. Līdz pat pagājušajai nedēļai mums centās pārdot ideju, ka aizsardzības ministrs būs koalīcijas vienoti virzīts kandidāts. Lai cik tas šķistu nepieņemami sabiedrībai, politiskā elite ir centusies respektēt spēles noteikumus par vienmērīgu varas sadalījumu un gandrīz vienmēr spējusi vienoties par kandidātiem. Šoreiz, izskatās, notiks citādi, jo par spīti tam, ka Lembergs ar Āboltiņu ir spējuši vienoties par Vējoņa kandidatūru, trešais koalīcijas partneris – NA – spītīgi uzstāj uz Egila Levita virzīšanu augstajam amatam. Vēl pāragri teikt, vai pārsteidzoši viegli nākušais „Vienotības" atbalsts Vējoņa kandidatūrai ir tikai dūmu aizsegs, no kura izstumt īsto otrās kārtas kandidātu. Aizdomas, ka Vējonis varētu jau šobrīd nerēķināties ar 41 abu partiju deputātu balsi, raisa „Vienotības" izšķiršanās par brīvo balsojumu. Par to, cik nopietni „Vienotība" attiecas pret savu kandidātu izvirzīšanu, liecina kaut vai fakts, ka publiskajā telpā pie tiem tika un tiek pieskaitīti Artis Pabriks un Māris Riekstiņš, cilvēki, kuri jau izbaudījuši uz savas ādas, ko nozīmē teiciens „ņēma un uzmeta".
Kaut arī ar vienu kāju jau ārā no Valsts prezidenta rezidences, savu politisko ietekmi saistībā ar sava pēcteča izraudzīšanos demonstrē arī Andris Bērziņš, kas vakar norādīja, ka, ja Valsts prezidenta amatu iegūs kāda no partijām, kam jau ir vadošs amats, tas varētu mainīt visu spēku samēru. Lasot starp rindām, šis teksts nozīmē, ka jaunajam prezidentam jānāk no ZZS, jo NA jau vada Saeimas prezidiju, bet „Vienotībai" ticis premjera krēsls. Par opozīcijas virzītiem un pozīcijas atbalstītiem kandidātiem varam aizmirst.
Sajutuši plaisas pozīcijā, savu iespēju vēlas izmantot arī pārējie parlamentā pārstāvētie spēki. Kolīdz bija skaidrs, ka pozīcija par vienu kandidātu nevienosies, „No sirds Latvijai" atsauca savu kandidātu Gunāru Kūtri, paziņojot, ka būs brīvais balsojums un vispār viņi par pozīcijas kandidātiem nebalsos. Tas gan vairāk izklausās pēc paziņojuma „Gribat balsis? Gaidām piedāvājumus!".
Otrā kārta?
Ļoti daudzas pazīmes liecina, ka prezidenta vēlēšanām kārtējo reizi būs nepieciešama otrā kārta, līdz ar to zaudētāji būsim mēs visi, jo, kaut arī netieši, tomēr piedalīsimies politiķu rīkotā cirka izrādē, kurā mums centīsies iesmērēt jau iepriekš sagatavotu vai arī steigā sagrābstītu kandidātu, kas nebūs izgājis cauri tam vētīšanas procesam, kādam būtu jāiziet katram no kandidātiem.
Būtisku lomu prezidenta ievēlēšanā spēlēs slēptais balsojums. Tas nozīmē to, ka partijas šobrīd var runāt, ko vēlas, taču neviena no tām nespēj garantēt savu frakciju deputātu balsis par labu vienam vai otram kandidātam. Aizklātais balsojums ir pateicīgs aizkulišu spēlēm un kandidātu, kam iepriekš pausts dzelžains atbalsts, uzmešanai. Potenciālā atbalsta kalkulēšanu vēl vairāk apgrūtina tas, ka dažas partijas vismaz patlaban ir paudušas, ka to deputātiem būs brīvais balsojums, un daži deputāti nekautrējoties jau ir paziņojuši, ka gatavi atbalstīt, piemēram, Egilu Levitu. Tuvākajās pāris nedēļās mūs sagaida interesantas politiķu rotaļas. Par daļu no tām mēs, iespējams, tā arī nekad neuzzināsim, ja vien vēl kāds no prezidentiem neiedomāsies uzrakstīt atklātus memuārus.