Valdi Zatleru līdz šim sabiedrībā pazina kā bijušo Valsts prezidentu, politiķi, ārstu, taču šogad viņš sevi visai sekmīgi ir pierādījis arī kādā citā darbības laukā, proti, publicistikā. Valda Zatlera grāmatas „Kas es esmu" līdzšinējā tirāža – 7000 eksemplāru – ir izpirkta, un grāmatnīcās pēc tās veidojas pamatīgas rindas.
Pagājušajā piektdienā 14. Grāmatu svētku ietvaros dižpārdokļa autors viesojās Madonā un, tiekoties ar interesentiem, gan pastāstīja par grūto ceļu, kādā grāmata tapusi, gan vārdos pakavējās pie dažām no grāmatas nodaļām.
– Četrus gadus būdams Valsts prezidenta amatā un turpmākos trīs – darbojoties kā politiķim, sapratu, ka mēs par sevi uzzinām vien no laikrakstiem, televīzijas ziņu sižetiem un klačām par privāto dzīvi, taču reti kad varam par sevi pastāstīt nepastarpināti. Man šķita svarīgi pastāstīt par to, ka vara nebūt nav tik ciniska, kā to dažkārt uztveram. Jā, tā mēdz būt ciniska, taču vienlaikus tajā ir arī daudz emociju – cilvēcisku emociju, iekšēju sarunu ar sevi – kā es daru savu darbu, kādēļ man viena vai otra lieta sokas vai – gluži pretēji – nesokas. Kad līdz šai atziņai biju nonācis, sāku domāt, kādu grāmatu lai raksta. Sapratu, ka nevēlos, lai tā ir sausa atskaite par paveikto, kas nevienu neinteresētu. Vēlējos, lai šajā grāmatā lasītājs var sajust emocijas. Nolēmu – rakstīšu pirmajā personā, kas latviešiem nebūt tik bieži nav pieņemami, jo nemēdzam lielīties vai skaļi par sevi runāt, tai pašā laikā gan vēlamies, lai mūs novērtē. Šādi apdomājis, devos pie izdevēja, kas smaidot piekrita, taču bija manāms, ka šaubās par to, vai esmu uz kaut ko tādu spējīgs. Ķeroties pie darba, nebija nekādas apjausmas, kā rakstīt grāmatu. Paņēmu Satversmes pantus, kuros runāts par Valsts prezidenta pienākumiem, un katru no tiem centos cilvēcīgi izskaidrot no prezidenta pozīcijas. Pēc kāda laika sapratu, ka vajag palīgu, jo grāmatas rakstīšanas tehniskais process ir tik sarežģīts, ka viens cilvēks to var paveikt piecu, bet ne viena gada laikā, – par grāmatas pirmsākumiem kuplā skaitā sanākušajai auditorijai pastāstīja Valdis Zatlers.
Par palīgiem, veidojot grāmatu, viņš aicināja ceļotāju un rakstnieku Juri Lorencu, kā arī sabiedrisko attiecību speciālisti, žurnālisti Guntu Barbāni. Abi grāmatas līdzautori palīdzējuši grāmatā labāk atspoguļot gan vīrišķās, gan sievišķās tēmas, kas caurvij grāmatas nodaļas. Valdis Zatlers neslēpa, ka pusotra gada garumā ar līdzautoriem ne reizi nav sastrīdējies, kas šajā jomā ir retums. Iespējams, tieši tādēļ kopdarba rezultātu lasītāji tik augstu novērtē.
– Vēlējos, lai grāmata būtu uzrakstīta vienkāršā valodā. Kā zināms, ir birokrātu, politiķu, ārstu un daudzas citas profesionālas valodas, kuras agrāk vai vēlāk tiek piesātinātas ar specifiskiem terminiem, par kuriem lasītājam bieži vien nav ne jausmas. Jo vienkāršāk, jo labāk – tāds bija viens no pirmajiem noteikumiem, ko izvirzīju, rakstot grāmatu. Līdzīga pieeja bija arī, domājot par nodaļām. Nolēmām, ka tām jābūt īsām, lai lasītājs lasot nenogurtu. Katru nodaļu papildina ilustrācija. Sākumā domāju, ka vairāk par 200 lappusēm rakstīt nedrīkst, cilvēki garus romānus nelasa, taču, kad, beidzot darbu, paņēmu rokās 450 lappušu biezo grāmatu, teicu – jā, svars ir tieši tāds, kādam jābūt. Pirms izdošanas tiku aicināts nesteigties un galīgo variantu vēl pieslīpēt. Teicu, ka vēlos tieši tādu – nenobeigtām nodaļām, nepabeigtiem teikumiem, lai lasītājs domā līdzi un domā tālāk, – atminējās „Kas es esmu" autors.
Izpirkta visa tirāža
Pirmais metiens, kas bijis 2000 grāmatu, no grāmatnīcu plauktiem pazudis trīs dienu laikā. Valdis Zatlers atzina, ka izprot grāmatu izdevēju piesardzību, jo katras grāmatas, ja vien tā nav mācību grāmata, izdošana saistās ar risku un lielu peļņu nesola. Piesardzība turpinoties vēl joprojām, jo līdzīgs liktenis piemeklējis arī trīs atkārtotos metienus. Grāmatas autors pauda pārliecību, ka grāmata tiks izdota atkārtoti, jo pieprasījums pēc tās joprojām ir nemainīgi augsts. Šobrīd tiek strādāts arī pie memuāru versijas krievu valodā.
– Līdz šim Latvijā tikai nedaudzi politiķi ir izdevuši memuārus. Varēju atrast vien divus – par Māri Gaili un Sandru Kalnieti. Grūti pateikt, kādēļ to ir tik maz. Pats tieku kritizēts par grāmatā atrastajām kļūdām un neprecizitātēm. Uz kritiku vēlos atbildēt, ka šīs ir atmiņas un cilvēka atmiņa nav perfekta, – atmiņu atstāstu, kurš var būt arī neprecīzs, kā vienu no grāmatas pievilkšanas spēkiem raksturoja Valdis Zatlers.
Tikšanās laikā Madonas novada bibliotēkas direktore Imelda Saulīte Valdim Zatleram vaicāja, kas ir viņa sarakstītās grāmatas mērķauditorija.
– Pirmkārt, tā ir domāta latviešiem. Šis nav darbs, ko var pārtulkot 15 valodās un pārdot ārvalstīs. Otrkārt, tā ir grāmata manai paaudzei, tai paaudzei, kas piedzima neilgi pēc Staļina nāves, mācījās un uzauga padomju okupācijas laikā, pusi darba mūža pavadīja komunismā un pusi – brīvā Latvijā. Manuprāt, šī paaudze ir paveikusi vairāk, nekā pati apzinās. Treškārt (iespējams, arī visbūtiskāk), šī ir grāmata jauniešiem. Tas ir kā manas paaudzes mantojums jaunajai paaudzei, kura neapzinās, ko nozīmē stāvoklis – nebrīve. Skolās uz šo jautājumu parasti tiek atbildēts – „es neesmu brīvs tad, kad vecāki kaut ko liedz darīt". To dzirdot, es priecājos, jo atšķirībā no manas paaudzes viņi nebrīvē nav dzīvojuši, – sacīja Valdis Zatlers.
Smagā atbildība
Lielāko komplimentu par darbu Zatlers saņēmis no savas 1. klases audzinātājas, kas piezvanījusi un sacījusi, ka neesot varējusi aizmigt, iekams nav izlasījusi grāmatu.
– Esmu priecīgs, ka Gunta Barbāne mani piespieda grāmatā uzrakstīt par septiņiem nāves grēkiem. Pats to nebūtu uzdrošinājies darīt, jo uzskatīju, ka neesmu tik vieds. Viņa teica, ka vajag un man pret tiem jāparāda sava attieksme. Sāku rakstīt, un šī ir viena no labākajām nodaļām grāmatā. Interesanti, ka mums nav pretmetu vārdiem skaudība un dusmas. Tā ir mūsu mentalitāte.
– Gribas teikt: filologi, atrodiet šos vārdus, un varbūt mēs kā tauta arī mainīsimies uz labu. Man patika arī nodaļa par apžēlošanu. Prezidentam ir tiesības apžēlot noziedzniekus, kuru vaina ir pierādīta, kuri ir notiesāti un atrodas ieslodzījumā. Prezidents tos var atbrīvot pavisam vai samazināt ieslodzījuma termiņu. Šīs tiesības pamatotas tikai ar vienu – piedošanu. Katru mēnesi es saņēmu 30 lietas, kuras jau bija iepriekš atsijātas no lielāka skaita, un parasti vienu no 10 noziedzniekiem prezidents apžēlo. Neviens tev nevar pateikt priekšā, kuru vajag apžēlot, tas ir jāizlemj pašam, balstoties uz savu attieksmi un izpratni. Bija gadījums, kad pamatīgi pārsteidzu Apžēlošanas dienesta vadītāju, sakot, ka viens no tiem, ko vēlos apžēlot, ir slepkava. Man teica: „Kā, jūs apžēlosiet slepkavu? Ko par jums padomās? Viņš taču ir atņēmis cilvēkam dzīvību!" Atbildēju: „Šim cilvēkam ir piespriesti 14 gadi ieslodzījumā, 10 no tiem jau ir nosēdēti. Viņš tika notiesāts par mīļotās nogalināšanu afekta lēkmē pēc tam, kad bija viņu pieķēris ar citu vīrieti. Šo 10 gadu laikā šo dzīves epizodi viņš ir pārdzīvojis jau simtiem reižu, vai tiešām domājat, ka nākamie četri gadi kaut ko spēs uzlabot, taču, ja mēs viņu apžēlojam un izlaižam no cietuma ātrāk, varbūt viņš nebūs ļauns pret pasauli." Šis cilvēks tika apžēlots, un, iznākot no ieslodzījuma, viņš aizgāja tālāk savā dzīvē. Šie ir ļoti smagi lēmumi, kuri tev kā prezidentam pašam ir jāizdzīvo, – dažām no grāmatas „Kas es esmu" nodaļām pieskārās autors.
„Iešanu politikā nenožēloju"
Eksprezidentam tika vaicāts, kā viņš jau ar šābrīža izpratni raugās uz slaveno rīkojumu Nr. 2 un tālāko iesaistīšanos Latvijas politikā.
– Rīkojums Nr. 2 tiek uzpūsts par kaut ko ilgi plānotu un slepeni gatavotu. Šogad pat dzirdēju cilvēku sakām, ka tas esot bijis legāls valsts apvērsums. Patiesība bija daudz vienkāršāka. Raugoties uz darbu Saeimā, pieļauju, ka mana kļūda bija centienos paveikt vairāk, nekā tas bija iespējams. Tika atvērtas vairākas frontes, kurās cīnījāmies par nozīmīgiem jautājumiem, taču, ja tu strādā vairākās frontēs, iegūsti arī daudz ienaidnieku. Grūtības radīja arī iekšējās cīņas Reformu partijā. Televīzijā mani centās padarīt par neveiksminieku, tam es nepiekrītu, jo trijos gados ne tikai Reformu partija, bet visa Saeima izdarīja to, kas bija krājies 10 gadu vai kam bija pietrūcis atbalsta, dažkārt – vien dažu Saeimas deputātu balsu. Tas bija kā vilnis jūrā. Nu tas ir noplacis. Es neko nenožēloju, jo, ja paraugāmies uz alternatīvu – tieku ievēlēts uz atkārtotu termiņu, netiek izveidota Reformu partija, nav šī viļņa, kas veltos pāri un ļautu izdarīt daudzus svarīgus darbus, sabiedrība nākamajās vēlēšanās ievēlētu tos pašus darboņus, kurus iepriekš, – uz savu darbību politikā atskatījās bijušais Saeimas deputāts.
Vaicāts par profesijas nozīmi prezidenta amatā, Valdis Zatlers minēja kādu situāciju no nesenās viesošanās Gruzijā.
– Tiku intervēts televīzijā. Man vaicāja: „Vai prezidenta profesijai un dzīves pieredzei ir nozīme prezidenta darbā?" Viennozīmīgi atbildēju – jā. Uz ko žurnāliste atteica: „Bet mūsu prezidents ir filozofs.". Teicu: „Jūs esat laimīga tauta, jo jums ir cilvēks, kas domā un skatās plašāk nekā, piemēram, jurists." Arī mums ir jāiesaistās, lai prezidenta amatu ieņemtu pēc iespējas piemērotāks cilvēks. Jāparāda sava attieksme, jo līdz šim politiķi bieži vien ir izvēlējušies ne tos piemērotākos cilvēkus – lai tikai kāds nav pārāk gudrs, pārāk patstāvīgs, tāds, kas mūs – politiķus – ierobežos. Šādai domāšanai jātiek pāri un jāsaprot – jo spēcīgāku personību parlaments izvēlēsies, jo mums visiem, tai skaitā politiķiem, būs labāk. Lai šādu procesu sekmētu, nevajag nemaz tik daudz – atklātu ievēlēšanas procesu un jāpagarina termiņš jaunām prezidenta vēlēšanām, kas pašlaik ir piecas dienas, lai sabiedrība varētu iepazīties ar kandidātu. Pats esmu divreiz gājis cauri prezidenta vēlēšanu procesam – vienreiz no zooloģiskā dārza, otro reizi ar rīkojumu Nr. 2. Pieredze ir ļoti daudzšķautņaina, tādēļ vēlējos par to rakstīt grāmatā. Sapratu, ka jāraksta arī par šogad gaidāmajām vēlēšanām, mēģinot uzminēt, kā būs šoreiz. Nolēmu neko daudz nedomāt un rakstīt, ka būs līdzīgi, kā iepriekšējās reizēs. Tie procesi, kas noris patlaban, liek domāt, ka nebūšu kļūdījies, – sacīja Valdis Zatlers.
AGRA VECKALNIŅA foto