Tuvojas Mātes diena, 10. maijs, kad ikdienas steigā piestāt un pateikt paldies savām mammām par visu labo, ko viņas mums devušas. Mammas zina – tas ir grūts darbs, kurš neapstājas arī tad, kad bērns jau izaudzis.
Īpašs lepnums ir par tām mammām, kas spēj tikt galā ar kuplāku bērnu pulciņu; tā Marikas un Austra Trekno ģimenē aug trīs bērni – Ina, Rihards un Helēna. Jautāta, cik grūti ir būt mammai, Marika Treknā vaļsirdīgi atzīst: – Mūsdienās tas ir grūts uzdevums, jo ir jāspēj bērnu izaudzināt par cilvēku. Bērns visu laiku ir jātur uzmanības centrā, jo apkārt ir tik daudz kārdinājumu aiziet pa kreisi – tādā virzienā, kas nav vajadzīgs. Tāpēc savus bērnus audzinām samērā stingri, savu reizi palīgā ir ņemts arī dakteris bērziņš. Mūsdienās jau bērniem ir tikai tiesības, bet ne pienākumi – ne pret skolotāju, ne pret vecākiem cilvēkiem, pat ne pret saviem vecākiem. Protams, grūti tādā vidē savus bērnus audzināt par pareizajiem. Bet mēs cenšamies. Tad vismaz nav kauns, piemēram, bērnu ievest veikalā, jo viņš man nesataisīs skandālu, ka es kādu konkrētu mantu nenopirku. Diemžēl skolā bērni uz to ļoti skatās – ja tev drēbes „ne tādas", tāpat mantas vai pat tautība. Mēs vēlamies savos bērnos ieaudzināt tādām lietām nepiegriezt tik lielu uzmanību. Svarīgākais, lai viņi ir apzinīgi cilvēki, labi mācās un atrod savu īsto ceļu dzīvē.
Rihards un Helēna mācās Mētrienas pamatskolā, bet Ina Jēkabpilī apgūst grāmatvedības specialitāti un šobrīd iziet praksi Mētrienas pagasta pārvaldē. Bērniem ir savas intereses, un vecāki tās atbalsta, kā arī neļauj palaisties mācībās. – Rihardam angļu valodā varbūt reizēm aizmirstas kādu mājasdarbu izpildīt, bet brīvajā laikā viņam padodas figūriņu, glezniņu izgrebšana no koka. Šķiet, tas viņam varētu būt pārmantots no mana vecvectēva, kas bija atzīts guļbūves meistars un tepat Mētrienā 1930. gados piedalījās daudzu ēku celtniecībā, – teic Marika.
Gan Marika ar Austri, gan bērni, lauku vidē auguši, vislabāk tajā arī jūtas, tāpēc pieturas pie dzimtās Mētrienas puses. Šobrīd ģimene īrē „Ķimstnieku" mājas 10 km attālumā no Mētrienas centra.
– Pārāk cilvēkos vai ļaužu masās arī nepatīk dzīvot, bet tāpat viss sanāk tepat uz vietas, gan bērniem skola, gan mums darbs, – secina Austris Treknais.
Zīmīgi, ka Marika un Austris strādā vienā darbavietā – kokapstrādes uzņēmumā SIA „J. Zaļlauki". Marika piebilst: – Bet katrs darām savus darbiņus. Austris vairāk uz traktoriem strādā, es no malkas pārkraušanas – zāģēšanas, skaldīšanas un kraušanas kastēs – esmu, tā teikt, pakāpusies pa karjeras kāpnēm un strādāju pie garināšanas. Lai gan strādājam vienuviet, savus darbus darot, iztiekam bez liekas ķīvēšanās.
Smags darbs sievietei, mammai kokapstrādes uzņēmumā strādāt.
– Laukos jau nav daudz citu variantu, biznesam te klājas grūti. Vienīgais, uz ko ceram, – ka uzlabojumus nesīs jaunais asfaltētais ceļš. Varētu jau braukāt arī uz Madonu, strādāt par to pašu algu, bet lielāki izdevumi tad aizies ceļā, – pārdomās dalās Austris.
Savām vajadzībām ģimene ir iekopusi arī piemājas saimniecību, jo bez tās laukos neiztikt. Marika vērtē: – Diemžēl viss tiek darīts tā, lai lauksaimniecība tiktu likvidēta. Es esmu dzimusi, augusi tajā laikā, kad te cilvēki cīnījās par katru zemes strēlīti, lai tikai vairāk būtu, kur govis turēt, kur strādāt. Skumji skatīties, ka tagad pa visu pagastu vairs tikai kādas 2-3 govis varbūt ir, ko cilvēki privāti tur. Lielākās zemnieku saimniecības vēl ar mokām ķepurojas, bet viņiem šķēršļus tik vien liek.
Tāpēc reizēm gadoties depresīvākas domas, taču tām cenšas tikt pāri un smelties spēku ģimenē. – Esmu spriedusi par braukšanu uz ārzemēm, bet tad saprotu: ko es tur darīšu? ko jaunu ieraudzīšu? Tur vēl vairāk būs jācīnās nekā šeit. Te vismaz cilvēki ir zināmi, viss ir uz vietas. Un tur nav manas mājas. Jā, pastrādāt varētu, bet ģimeni un bērnus atstāt bez uzraudzības nevaru, – Marika uzsver.
Viņa ar abām rokām turas pie dzimtenes izjūtas, jo viņas dzimtas saknes šeit iestiepjas pat līdz tālajam 1700. gadam. – Manai dzimtai agrāk bija mājas Teiču rezervāta viducītī, kuras diemžēl neizdevās atgūt. Mamma bija spiesta iziet cauri apkaunojumam, kad bija vispār jāpierāda, ka viņa Latvijā dzimusi, lai samaksātu kompensāciju. Pēc asinīm tīra latviete neesmu ne es, ne vīrs, lai gan no vecvecāku puses mums ir latvieši. Pārsvarā jau visi šai valstī esam jauktām asinīm. Tāpēc mani ļoti skumdina, ka cilvēki tā dalās divās frontēs saistībā ar šobrīd notiekošo kaimiņos. Agresori mums nav vajadzīgi ne vieni, ne otri – mums vajadzīga pašiem sava vienota valsts, lai varam attīstīties. Bet, nē, vieniem patīk tie aiz dīķa, otri – labāk ar kaimiņu grib draudzēties… Tāpēc, ja prasa, kura pusē tu esi – es esmu savā pusē, savas dzimtenes – Latvijas – pusē, – uzsver Marika.
Marika ar Austri nu jau piekto gadu dejo Mētrienas vecākās paaudzes deju kolektīvā „Mētra"; piedalījušies arī pagājušajos Dziesmu un deju svētkos un to vērtē kā superīgu pieredzi. – Tiešām prieks, ka Mētrienā ir attīstīta kultūras dzīve. Ir teātris, sieviešu koris, jauniešu deju kolektīvs, vecākās paaudzes deju kolektīvs un arī dāmu deju kolektīvs. Tas ir ļoti pozitīvi, ka no ikdienas darbiem tādējādi varam izrauties, kopā uzdejot. Pārējo laiku lielākoties pavadām savā ģimenē, arī svinam jubilejas, svētkus. Grūti jau domubiedrus atrast, kad cilvēku laukos tik maz, – teic Marika un Austris Treknie.
Māmiņdienā bērni Mariku parasti sveicot ar uzrakstītām vēstulītēm un mīļām dāvaniņām. Viņa dalās pārdomās: – Sirdī man par šiem svētkiem tomēr ir dalītas jūtas, jo aizdomājos arī par tām sievietēm, kuras kādu veselības problēmu dēļ nevar būt māmiņas. Viņām šāda diena, manuprāt, ir ļoti bēdīga. Cenšamies jau svinēt visus svētkus, lai cik tie varbūt pretrunīgi, arī sieviešu un vīriešu dienu. Pozitīvu emociju taču nevar būt par daudz un pietiek arī ar nieciņu, lai otru iepriecinātu.