Šodien Latvijas Zinātņu akadēmija kopā ar Latvijas Pašvaldību savienību rīko konferenci „Vietējo padomju loma Latvijas neatkarības atgūšanā", pieminot pirms 25 gadiem – 1990. gada 21. aprīlī – pēc Latvijas Tautas frontes (LTF) iniciatīvas Rīgā, „Daugavas" stadionā, notikušo Vislatvijas Tautas deputātu sapulci, kas pieņēma „Aicinājumu Latvijas PSR Augstākajai Padomei un Latvijas tautai" neatliekami izlemt par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu.
Par šo aicinājumu nobalsoja 8003 no klātesošajiem 8086 deputātiem (Latvijā kopā tolaik bija ap 13 000 deputātu). Balsojums kalpoja kā viens no argumentiem Latvijas Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšanā.
Sapulcē pirms 25 gadiem piedalījās arī vairāki desmiti deputātu no Madonas un Madonas rajona, viņu vidū – pašreizējā Madonas novada pašvaldības domes sasaukumā ievēlētā deputāte Jeuženija Adamoviča un Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vadošais pētnieks Indulis Zvirgzdiņš.
Indulis Zvirgzdiņš, atceroties tā laika notikumus, minēja, ka 1989. gadā notika gan lielās Vissavienības vēlēšanas, gan mērogos mazākas – vietējo padomju (rajonu, pilsētu un ciemu) vēlēšanas.
– Madonas pilsētā tika ievēlēti 40 deputātu. Ja pieņem, ka uz to brīdi pilsētā bija ap 10 000 iedzīvotāju, var uzskatīt, ka viens deputāts pārstāvēja aptuveni 250 iedzīvotāju, jo pēc tā laika likumdošanas vēlēšanās varēja piedalīties ikviens iedzīvotājs, galvenais bija pieraksta vieta. Protams, vēlēšanās varēja piedalīties tikai no 18 gadu vecuma, taču, neraugoties uz to, katram deputātam bija liela pārstāvniecība, un arī vēlētāju aktivitāte tolaik bija ļoti augsta, jo tās bija pirmās vēlēšanas, kurās beidzot līdzās kompartijas izvirzītajiem kandidātiem varēja tikt izvirzīti arī citi, – stāstīja Indulis Zvirgzdiņš (viņa vēlēšanu iecirknis tolaik bija daļa no Blaumaņa ielas).
Jeuženija Adamoviča piebilda, ka LTF, kuras darbība Madonā bija ļoti spēcīga, nolēma katram no kompartijas izpildkomitejas nākušajam kandidātam likt pretim savējo.
– LTF atbalstītie kandidāti tika piedāvāti visos vēlēšanu apgabalos, izņemot vienu, kurā kandidēja no rajona izpildkomitejas virzītais Pēteris Runcis. Viņu uzskatīja par LTF lojālu. Daudzi no LTF deputātu kandidātiem bija jauni cilvēki, un prieks, ka daudzi no viņiem tika ievēlēti, kā arī pēc tam aktīvi turpināja darboties pašpārvaldē. Tiesa, ne visos apgabalos izdevās uzvarēt LTF atbalstītajiem kandidātiem. Pietiekami daudz bija arī „vecās gvardes" pārstāvju, tādēļ, kad 1990. gada 21. aprīlī Daugavas stadionā tika rīkota Vislatvijas Tautas deputātu sapulce, ne visi no 40 ievēlētajiem deputātiem uz to vēlējās doties. Komunistiskās partijas biedriem šis pasākums šķita nepieņemams, savukārt dažos bija arī bailes vai nedrošība, jo neviens nezināja, kā attīstīsies turpmākie notikumi. Nevar aizmirst, ka tepat blakus – Mārcienā – jo-projām uzturējās Padomju armijas daļa, kā arī situācija Krievijā bija nestabila. Pilnīgas skaidrības nebija arī par AP deputātu balsojumu. Paldies Dievam, 4. maijā vairākums no šiem deputātiem rīkojās atbildīgi un nobalsoja par Latvijas neatkarību, – sacīja Jeuženija Adamoviča.
Gan viņa, gan Indulis Zvirgzdiņš neslēpa, ka Vislatvijas Tautas deputātu sapulce Rīgā bijis pacilājošs brīdis. Diena bijusi silta un saulaina. Indulis Zvirgzdiņš atminējās, ka uz Rīgu braukuši kopā ar cesvainiešiem un atceļā uz mājām piestājuši leģendārajā „Sēnītē", kur ieturēta kafijas pauze. Stadionā katra rajona pārstāvjiem bijis ierādīts savs sektors. Sanāksmē izskanējušas vairāku LTF līderu un sabiedrisko darbinieku runas, kam sekojis balsojums. Pēc balsu saskaitīšanas izrādījās, ka divi no 83 deputātiem, kas nobalsojuši „pret", bija no Madonas rajona.
Indulis Zvirgzdiņš sacīja, ka piekrīt nesen izskanējušai atziņai, ka Tautas deputātu sapulcē pieņemto aicinājumu AP var pielīdzināt referendumam, jo katrs no vairāk nekā 8000 deputātiem pārstāvējis tos ievēlējušo iedzīvotāju viedokli.
– Tiesa, bija liela daļa deputātu, kas uz sapulci neieradās. Pieļauju, ka starp tiem vairums bija Interfrontes atbalstītie deputāti, kas jau saknē iebilda pret neatkarīgas Latvijas ideju, – pieņēmumu izteica Indulis Zvirgzdiņš.
Jeuženija Adamoviča atcerējās, ka daudzi no tiem, kas nebrauca, vēlāk, kad Madonā notika deputātu sesijas, pretojušies daudzām LTF iniciatīvām un iebilduši pret tām pārmaiņām, kādas bija iecerējis veikt jaunais deputātu sasaukums.
Domes deputāte, atskatoties uz 25 gadus senajiem notikumiem, atzina – viņai ir žēl, ka mūsdienās šīs būtiskās sanāksmes un tajā pieņemtā aicinājuma loma sabiedrības acīs ir vai nu palikusi neizprasta, vai ļoti mazinājusies.
– Kaut arī jau februārī tika saņemts ielūgums uz 21. aprīlī rīkoto konferenci, teju neviens no domes deputātiem neuzskata par nepieciešamu tajā piedalīties. Ir vērojama arī nevēlēšanās apzināt un kaut reizi kādā no svētku sarīkojumiem (kā, piemēram, 4. maijā) godināt tos deputātus, kuri tolaik iestājās par valsts neatkarību. Šodien daudz svarīgāka ir daudzu projektu ieviešana un realizēšana, piemirstot, ka neviens nezina, kā šajos pasakainajos projektos sekmētos, ja netiktu izcīnīta mūsu valsts neatkarība, – sarūgtinājumu par to, ka pašvaldība tikai pēdējā brīdī sākusi izrādīt interesi par dalību konferencē, ko labprāt apmeklētu daudzi no tā laika tautas deputātiem, pauda Jeuženija Adamoviča.
Viņa atminējās, ka no tolaik ievēlētajiem Madonas deputātiem līdz ar viņu un Induli Zvirgzdiņu uz Rīgu devušies un kopīgo aicinājumu AP atbalstījuši: Gunārs Ozols, Vijtauts Balodis, Pēteris Runcis, Tekla Reinika, Rita Jakovele, Marija Miglone, Juris Jātnieks, Arnis Irbe, Gunārs Mats, Oļģerts Skuja, Gaida Aleksejeva, Biruta Cecerāne, Jānis Simsons, Oskars Mucenieks, Māris Ābols, Daiga Simsone, Francis Pudniks, Artis Kumsārs, Gunārs Skubiņš, Pēteris Vēveris, Artūrs Olte, Inta Ināra Staudža, Viktors Uplejs, Andris
Stradiņš, Emīlija Zvaigzne, Aldis Mednis. Daudzu no šiem cilvēkiem vairs nav mūsu vidū. Jeuženija Adamoviča pieļāva, ka kāda deputāta vārds šo 25 gadu laikā varētu būt arī piemirsies.
AGRA VECKALNIŅA foto