Līdz pat piektdienai ar aizturētu elpu gaidījusī Latvijas sabiedrība vakarā beidzot guva atbildi uz vienu no būtiskākajiem šā gada iekšpolitikas jautājumiem – vai tautā mīlētais Valsts prezidents kandidēs atkārtotai ievēlēšanai amatā vai tomēr nesavtīgi paies malā, dodot ceļu kādam citam, tikpat piemērotam kandidātam.
Es, protams, ironizēju, taču to ir grūti nedarīt, atskatoties uz Andra Bērziņa teju četrus gadus ilgušo prezidentūru, sākot jau no ievēlēšanas brīža un beidzot ar iepriekšminēto paziņojumu par nekandidēšanu uz otro termiņu.
Ar vienu termiņu pietiek
Andra Bērziņa prezidentūru no malas varēja vērot kā savdabīgu traģikomēdiju, kas tiek izspēlēta uz lielākās skatuves, kādu vien spējam iedomāties. Cenšoties vienā vārdā raksturot Andri Bērziņu kā prezidentu, grūti atrast piemērotu apzīmējumu. Par „pelēcību", kā sākotnēji pamatoti tika dēvēts Valdis Zatlers, Bērziņu īsti nevaram saukt, jo viņa prezidentūra, lai arī neizteiksmīgu, tomēr ir atstājusi savu nospiedumu, kā arī pats Andris Bērziņš ir bijusi visai polarizējoša personība, par kuru sabiedrībai ir bijis skaidrs vērtējums. Šķiet, piemērotāks vārds būtu „pārpratums", jo, pēc daudzu politologu domām, Bērziņš par prezidentu kļuva tieši pārpratuma dēļ. Arī viņa prezidentūra ir bijusi pārpratumiem pilna. Daudziem, tostarp man, Andris Bērziņš ir līdz galam neatminēta mīkla, jo nav īsti saprotams, kā cilvēks ar tik maz īpašībām un kvalitātēm, kādas būtu nepieciešamas prezidentam, varēja par tādu kļūt. Kaut arī politikā Andris Bērziņš nebija pirmziemnieks, par populāru (kur nu vēl sabiedrības autoritātes statusu baudošu) viņu nosaukt nevarējām. Harisma un oratora prasmes? Noskatieties kādu no viņa intervijām un tad uz šo jautājumu atbildiet paši. Svešvalodu zināšanas? Kā paveiksies. Smagsvars ārpolitikā? Uz kaimiņu Tomasa Hendrika Ilvesa un Daļas Grībauskaites fona, šķiet, – nē. Kas atliek? Politikānis, kas pielāgojies vietējai konjunktūrai un īpaši nejaucas valdības un Saeimas darbā, kā to savu pilnvaru otrajā pusē sāka darīt Vaira Vīķe-Freiberga un Valdis Zatlers. Ērts visiem, taču ne tik ērts, lai Latvija ar viņu Valsts prezidenta amatā dzīvotu astoņus gadus.
Bērziņa mantojums
„Bagātākais pensionārs", „Kājiņu" saimnieks, „žurnālistu bieds", „latviešu valodas ienaidnieks" un citi neglaimojoši apzīmējumi Andri Bērziņu ir vajājuši visu līdzšinējo termiņu. Var pat savā ziņā apbrīnot, ka par spīti visiem trūkumiem un nepiemērotībai ieņemamajam amatam prezidents ir spējis novilkt četrus gadus, vien retumis zaudējot savaldību.
Hronoloģiski atskatoties uz Bērziņa prezidentūru, redzam, ka neveiklu, neizteiksmīgu, negatīvu brīžu ir bijis vairāk par pozitīviem. Jāsāk ar tām pašām nelaimīgajām „Kājiņām", kuru gadījums ir simptomātisks un labi ilustrē to, ka cilvēki, kam ir nauda un sakari, var visai viegli izmantot sistēmas nepilnības, lai gūtu pašlabumu. 2012. gadā, kad bija nokaitēta atmosfēra saistībā ar referendumu par krievu valodas noteikšanu par otru valsts valodu Latvijā, Bērziņam tika pārmesta laipošana viedokļos. Sākotnēji viņš atzina, ka nesaskata jēgu piedalīties referendumā, taču vēlāk prezidents pārdomāja un nolēma, ka tautas nobalsošanā tomēr jāpiedalās. Neviennozīmīgi sabiedrība uztvēra 2012. gada 1. septembra atgadījumu, kad Andris Bērziņš, vedot dēlu uz skolu, piesolīja pa galvu žurnālistiem. Daļa cilvēku iestājās par to, ka Bērziņš centies aizstāvēt tiesības uz privāto dzīvi, no otras puses – šis gadījums atklāja, cik viegli Andri Bērziņu ir izvest no pacietības un panākt, lai valsts pirmā amatpersona sāktu uzvesties kā prasts sētas kauslis. Tikpat neviennozīmīgi tika vērtētas Valsts prezidenta vizītes uz Austrumu partnerības un Centrālāzijas valstīm, kā arī dalība Soču olimpiādē. Bieži vien, tostarp, arī viesojoties pērn Madonā, Andris Bērziņš „caur puķēm" ir centies pozitīvā vai vismaz neitrālā gaismā pasniegt tur pastāvošos autoritāros režīmus un sabiedrības modeli. Prezidenta argumenti ir saprotami, un pati ES, jo īpaši pēc tam, kad Krievijas varas elite šķietami ir aizmirsusi par aukstā kara beigām, iestājas par ciešāku sadarbību ar Austrumiem un Centrālāziju, taču demokrātiskas (lai kā dažkārt mums labpatīk šo vārdu likt pēdiņās) valsts prezidentam neklājas slavināt autoritārus režīmus. Pie negatīvā varam pieskaitīt arī vairākas neveiksmīgas publiskās uzstāšanās, taču laika gaitā pie tām sabiedrība jau bija pieradusi.
„Maximas" faktors
Līdztekus iepriekšminētajam, Andrim Bērziņam Valsts prezidenta amatā ir bijuši arī slavas brīži. Kā centrālo, kas daudziem lika uz prezidentu paraudzīties citādi, var minēt viņa izteikumus pēc „Maximas" traģēdijas. Andris Bērziņš pēc traģēdijas pateica to, ko šādos brīžos sabiedrība vēlas dzirdēt, bet politiķu uztrenētā, korektā un visus pa spalvai glaudošā valoda neļauj pateikt, proti -„… šis tomēr ir gadījums, kas jāsauc skaidri, ka tā ir milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavība". Nepiekritīšu tiem, kas uzskata, ka prezidents, to sakot, liekuļoja un vēlējās spēlēt uz sabiedrības, kura bļāva pēc asinīm, nokaitētajām jūtām. Lai kādus trūkumus mēs pārmestu Andrim Bērziņam, nepieciešamība krāt politiskos punktus nekad nav bijis viens no tiem, vēl jo vairāk, zinot to, ka Bērziņš, būdams emocionāls cilvēks, parasti saka to, ko domā, lai cik politiski tuvredzīgi vai pašiznīcinoši tas būtu. Savā ziņā tā ir bijusi viņa pozitīvākā un negatīvākā īpašība. Šo pašu atziņu var attiecināt arī uz prezidenta pieticību, ko daudzi, viņam esot miljonāra statusā, saistīja ar uzspēlētu izrādīšanos. Man ne brīdi neradās šaubas, ka Bērziņš visu savas prezidentūras laiku patiesi vēlējās kļūt par tautas prezidentu, taču individuālie ierobežojumi, par kuriem runāju iepriekš, viņam to neļāva izdarīt.
Lai arī bieži apsmiets un tā īsti līdz galam nesaprasts, Andris Bērziņš kļuva par apstākļu upuri. Viss viņa personā radīja iespaidu, ka viņš nedz vēlas būt par prezidentu, nedz šādam amatam ir piemērots. Viņu nepieņēma inteliģence, jauniešu auditoriju prezidents nespēja saistīt, un, ja neskaita īsu brīdi, kad pēc „Maximas" traģēdijas uz Bērziņu tika vērsti starmeši, arī pārējās sabiedrības apziņā Andris Bērziņš ir bijis vien kā prezidenta amata izpildītājs, ne prezidents. Latiņu nākamajam prezidentam viņš nav uzstādījis augstu, taču, iespējams, tieši Andris Bērziņš būs tas, kas dos lielāko mācību gan politiķiem, gan sabiedrībai, proti, Valsts prezidenta institūts nav pelnījis, lai to iemiesotu gadījuma cilvēki.