Kamēr Latvijas „pīļu dīķī" politiķi un viņu uzkurinātie sabiedrības pārstāvji šo nedēļu pavadīja, sacenšoties tajā, kurš būs staltāks, stāvot godasardzē tikumībai, ar vārdiem un neskaidrām likumdošanas iniciatīvām apkarojot netikumību, kas skolās acīmredzot ir sazēlusi tā, ka ar izkapti neizpļaut, citviet pasaulē norisinājās notikums, kuram ir potenciāls iegūt apzīmējumu „vēsturisks". Runa ir par marta nogalē panākto pagaidām vēl mutisko vienošanos par Irānas kodolprogrammas ierobežošanu, Irānai atsakoties no urāna bagātināšanas apmaiņā pret Rietumu ieviesto ekonomisko sankciju atcelšanu. Daudzpusējās sarunas ir bijušas ilgstošas, vairākkārt pagarināts to termiņš, taču nu ir radusies pamatota cerība, ka neprognozējamo kodolvalstu skaitam nepievienosies vēl viena.
Pēdējos gados ASV, Izraēlas uzmundrinātas, sprieda par sankciju pastiprināšanu pret Irānu. Irāna tolaik bija lielākais drauds reģionā, un doma par to, ka šī valsts varētu iegūt kodolieročus, kuri vispirms tiktu vērsti pret Izraēlu un, ja nesējraķetes ļautu, arī pret ASV un citiem nedraugiem, likās biedējoša. Atšķirībā no Ziemeļkorejas, kas „skaļi rej, bet nekož", Irāna kopš Islāma revolūcijas 1979. gadā, kad valstī tika izravēts viss rietumnieciskais un iedibināti stingri islāma likumi, ir bijusi reāls drauds. Irānas paziņojumi iegūt kodolieročus šo paranoju Rietumos tikai pastiprināja, ne velti visu laiku paralēli sarunām, sankcijām un citiem centieniem, lai neļautu Irānas rokās nonākt kodolieročiem, kā alternatīvs risinājums tika saglabāta militāra operācija. Nu, kad daudz reālāks drauds izrādījušies islāma valsts kaujinieki, sarunas ar Irānu, jau kā potenciālu partneri, nešķiet tik šķebinošas.
ASV saišu šķetināšana ar Tuvo Austrumu reģiona valstīm, cenšoties saprast, kurā brīdī draugi pārtapuši par sabiedrotajiem, sabiedrotie par ienaidniekiem, ienaidnieki atkal par sabiedrotajiem, ir pielīdzināma ģenealoga darbam, rekonstruējot 1000 gadu sena karaļnama dzimtas koku. ASV nereti ar pārāk lielu centību ir pildījušas pasaules žandarma funkcijas, paļāvušās uz savām prasmēm pašu noausto zirnekļa tīklu kontrolēt. Misijas Afganistānā un Irākā kalpo par skaidrākajiem apliecinājumiem ASV ārpolitikas kļūmēm un tuvredzībai. Abas valstis ir bijušās ASV sabiedrotās brīžos, kad tām bija jāpilda sava loma, ASV konfliktējot vai nu ar PSRS, vai Irānu. Taču pārlecam dažus gadus uz priekšu, un pēkšņi afgāņu modžehedi vairs nav tie labākie sabiedrotie, bet Sadams Huseins Irākā no drauga pats pārvērties par draudu. Šobrīd gan vēl nav iespējams skaidri prognozēt, vai vienošanās ar Irānu būs solis pretim mieram vai konflikta padziļinājumam.