Ir 1949. gada 25. marts. Snieg. Iet maza meitene neziņā, kas šodien noticis, kāpēc vecāki viņu aizsūtījuši padzīvot pie attālākiem kaimiņiem, bet paši mājas pametuši, pārguļot attālā pļavā, siena šķūnī.
Iet meitene uz 3 km attālo skolu. Arī tur neviena. Tad pie vecmāmiņas.
Tomēr ģimeni meklēja, jo tā bija iekļauta izsūtāmo sarakstā, kurā pietrūka tieši vienas ģimenes. Draudēja mazo meiteni aizvest vienu, bet tēvs ar māti, to uzzinot, paši ieradās pagasta namā, kas arī bija čekistu mērķis.
Atmiņas joprojām sāp…
Tā Trumekalnu ģimene no Madonas apriņķa sāka savu ceļojumu uz Sibīriju. Vispirms ar pajūgu uz pagasta māju, kur gaidīja visu nakti, lai otrā rītā, kopā ar pārējām ģimenēm, kravas mašīnās nogādātu Madonas stacijā, kur uz sliedēm jau gaidīja lopu vagoni.
Cilvēku daudz, gan veci, slimi, gan ar maziem bērniem. Skaļi raudāt un vaimanāt nedrīkstēja, jo tad draudēja nošaut.
Mazajai meitenei ļoti gribējās ēst, jo maize, ko deva, nebija ēdama, tāpēc ka cepot pie miltiem piebēra daudz sāls, lai smagāka.
Tomēr vislielākais pazemojums meitenei bija tas, ka jānokārtojas ārā, visu acu priekšā, apsardzes uzraudzībā. Arī vagonā šādām vajadzībām – viens spainis. Tādu pazemojumu viņa vēl nekad nebija izjutusi. Otrs pazemojums, kad Sverdlovskā visiem izģērbtiem bija jāstāv garā rindā uz pirti, kamēr dezinficēja drēbes.
Ceļš garš, auksti, nav ko ēst un dzert, saspiestība vagonā, sirdssāpes pēc mājām, neziņa – par ko un kāpēc. Daudzi neizturēja, nomira. Tie tika atstāti turpat dzelzceļa malā…
Brauciens garš, vienmuļš, ar tik daudziem pārdzīvojumiem, ka mazā meitene sāka rakstīt dienasgrāmatu.
Beidzot galastacija Omska. Izmitināja ģimeni zemnīcā pie vietējiem, kuri turpat turēja arī vistas, cūkas, teļus. Atkal mazajai meitenei pārdzīvojums – jāguļ uz vistu būriem, bet otrā dienā jau jāiet darbā kopā ar vecākiem. Vietējie pret izsūtītajiem latviešiem izturējās draudzīgi, jo arī paši bija agrākos gados izsūtīti. Palīdzēja, kā varēja.
Sādžā četrgadīgā skola, divās maiņās, viens skolotājs. Meitenei, kurai tolaik bija 11 gadu, vajadzēja turpināt mācības skolā, protams, iesāktajā 3. klasē.
Atkal pazemojums, jo krievu valodā pirmā atzīme – 1. Tomēr meitene nepadevās, kaut arī skolā tika apsaukāta par fašisti. Par spīti labi iemācījās krievu valodu, jo tādu pazemojumu, kā otrreiz dabūt atzīmi 1, viņa nevarēja pieļaut. Tad arī pārējie bērni pret meiteni sāka izturēties citādāk. Dzīve pelēka, neinteresanta, vienīgi daba skaista. Meitenei gribas rakstīt vēstuli krustmātei. Papīra nav, bet, tā kā tēvs strādāja mežā, varēja atrast skaistas bērza tāsis un ar biešu tinti rakstīt un zīmēt.
Tā tapa vēstules ar zīmējumiem, kuras ir saglabājušās, un meitenes rakstītais Lieldienu apsveikums krustmātei kopā ar vēl 19 vēstulēm uz bērza tāsīm ir iekļauts UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālajā reģistrā.
Trumekalnu ģimene Latvijā atgriezās 1957. gadā. Savu māju vairs nebija, bet ar laiku tēvs vismaz atpirka paša būvēto klētiņu, un tad ģimene dzīvoja tajā. Strādāja turpat kolhoza cūku kūtī.
Meitene Elza devās mācīties uz Rīgu, sākumā gan krievu plūsmā, vēlāk pārgāja uz apmācību latviešu valodā. Pēc tam iestājās medicīnas skolā un izmācījās par vecmāti.
Obligātos gadus pēc sadales nostrādāja Alūksnē, kur iepazinās ar topošo vīru un 1965. gadā apprecējās. Pēc trim gadiem jaunā Serdānu ģimene pārcēlās uz dzīvi Madonā, kur Elza nostrādāja par vecmāti visu mūžu. Viņa aktīvi iekļāvās represēto ļaužu sabiedriskajā dzīvē un tagad vada Politiski represēto biedrības Madonas nodaļu.
Tas ir mazs atstāsts par Elzas Serdānes dzīvi, kas galvenokārt bija domāts Madonas vidusskolu un ģimnāzijas audzēkņiem, kas kuplā skaitā 23. martā pulcējās Madonas muzejā, lai uzzinātu vairāk, ko latviešu tautai nozīmē 25. marts, kāpēc to piemin. Tā, protams, ir cita paaudze, kam ļoti tālas un svešas liekas tās izjūtas, ko piedzīvoja deportētie.
Šodienas jauniešu acīm
Ar svarīgākajiem tā laika notikumiem un video sākumā skolēnus iepazīstināja Danute Dūre – vēstures skolotāju apvienības pārstāve. Tika sīkāk izskaidroti fakti gan par 1941., gan 1949. gada situāciju Latvijā un to gadu deportācijām. Tika izdalītas anketas, kurās jauniešiem vajadzēja atbildēt uz dažādiem jautājumiem, piemēram: ko apzīmē saīsinājums GULAG? Kādu darbu veica izsūtītie? Vai bija iespējams izvēlēties dzīvesvietu? Kuros datumos notika lielākās deportāciju akcijas Latvijas vēsturē 1941. gadā un 1949. gadā? Lai sarunu padarītu interesantāku, uz ekrāna parādījās atbildes, iezīmētas dažādās krāsās, un skolēni balsoja ar tās krāsas lapiņu, kuru katrs uzskatīja par pareizo atbildi. Jaunieši ar interesi klausījās E. Serdānes stāstīto. Tas viņiem sniedza vielu dziļām pārdomām, jo pēc tam, kad anketās vajadzēja uzrakstīt, kas visvairāk palicis atmiņā no mazās meitenes dzīves izsūtījumā, atbildes bija: negaidīts, nesaprotams, sāpju, grūtību un skumju pilns, biedējošs, mokošs, aizskarošs, pazemojošs, badošanās, ilgošanās un neziņas pārņemtas izjūtas, kas neatkāpjas, netaisnība, cietsirdība, slimības, necilvēciski dzīves apstākļi, smags piespiedu darbs, nāve. Deportācijas parāda, cik tu un tava tauta stipra. Negribētu kaut ko tādu piedzīvot. Gribu samīļot savus vecākus!
Skolēniem lūdza arī uzrakstīt katram savu piecrindi, ko, viņaprāt, nozīmē izsūtījums. Lūk, dažas no tām: Izsūtījums/ mokošs, ilgstošs./ Salauž, norūda, parāda,/ ka visa pasaule ir/ bezspēks.
Izsūtījums/ savāds un netaisnīgs./ Moka, dod pieredzi, izturību/ tur, kur nav māju -/ svešumā.
Izsūtījums/ nepelnīts un sāpīgs./ Norūda, salauž un atņem./ Izplēš sirdi no krūtīm./ Sāpes.
Izsūtījums/ skarbs, ilgs./ Skumst, sāp, trūkst./ Tālu svešumā un tukšumā./ Pazušana.
Izsūtījums/ netaisnīgs./ Piespiež, sagūsta, spīdzina, piesmej,/ jo neesi ienaidnieks,/ jo neesi par.
Izsūtījums/ skarbs un mokošs./ Celties, iet un izdzīvot./ Dvēseli plosošs,/ nebeidzams sāpju ceļojums.
Kaut arī jaunieši īsti neizprot šo izsūtīto cilvēku likteņus un tā laika situāciju, visi bija vienisprātis, ka šo dienu vajag atcerēties, kaut vai pie karoga sēru lentīti piesienot. Noteikti vajag pieminēt, jo tik daudz pārestību, nevainīgu cilvēku, daudz bezjēdzīgu nāvju. Jārīko vairāk tikšanos ar represētajiem, līdzīgi šai, jāapjautā savi vecvecāki un radi. Jāstāsta un jāraksta vairāk par to dienu notikumiem, lai cilvēki, kuri nav izgājuši šo sāpju ceļu, iedziļinātos un padomātu, cik tomēr labi ir dzīvot savās mājās – Latvijā.