Pieminot 1949. gada 25. marta notikumus, kad vairāk nekā 42 000 Latvijas civiliedzīvotāju kā „sabiedriski bīstami elementi" un „tiesājamo personu ģimenes locekļi" tika arestēti un izsūtīti uz Tālajiem Austrumiem, 25. martā daudzviet Latvijā notika piemiņas pasākumi.
Pēc pārciestā Sibīrijas ziemās, pēc daudziem smaga darba gadiem, pieredzētā bada un aukstuma 31 tūkstotis atgriezās Dzimtenē. Un ilgus gadus vairījās, baidījās runāt par pārciesto, tomēr šo sāpīgo mācību stundu nedrīkst un nevar noslēpt un noklusēt.
Pie piemiņas akmens Bērzaunē pulcējās gan sāpju ceļu izgājušie, gan Bērzaunes pamatskolas skolēni, kam senie vēstures notikumi šābrīža politiskajā kontekstā vairs nešķiet tik sveši. Skandētajās dzejas rindās un izdziedātajās dziesmās bērni apliecināja savu mīlestību Dzimtenei un savu cieņu politiskā režīma upuriem.
Šodien ir grūti iztēloties un izprast tās sāpes, nežēlību, izmisumu, ko savulaik izsūtījumā vajadzēja pārciest latviešu ģimenēm. „Kā mēs dzīvojām? Bijām fašisti, kurus var nomētāt arī ar akmeņiem. Mazākie bērni bez vecāku uzraudzības ielās rādīties nedrīkstēja, tos lamāja, apsaukāja. Vairākas reizes arī man, no darba nākot, gar galvu lidoja akmeņi," savās atmiņās rakstījusi Vija Elliņa, kas katru gadu piedalās piemiņas pasākumos. Viņa kā pusaudze kopā ar mammu tika izsūtīta, jo kādreiz vecākiem bija piederējusi lielsaimniecība – 56 ha zemes, lopi, lauksaimniecības tehnika.
Piemiņas brīdī klāt bija arī Sibīrijā dzimusī Austra Brežģe. Viņas vecāki iepazinās izsūtījumā. Austras māte tika izsūtīta, jo viņas tēvs bija palīdzējis ar pārtiku pirms krievu okupācijas mežā iegājušajiem latviešiem, savukārt Austras tēva noziegums – kulaku atvase. 1965. gadā Austras vecāki ar Sibīrijā dzimušajiem bērniem atgriezās Latvijā. Meitene neizjuta, ka kāds viņus īpaši apceltu Sibīrijas dēļ. Patiesībā viņa nemaz par to neko nezināja. Austra kaut ko vairāk uzzinājusi tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Viņa domā, ka mamma vēlējusies bērnus pasargāt. „Bez tam, tās arī nebija tās labākās atmiņas: mamma skolā labi mācījusies, noteikti bija savi plāni, mērķi, ko vēlējās sasniegt, tāpēc viņas dzīve 1949. gada 25. martā faktiski tika sagrauta. Bet man ir ļoti žēl šīs klusēšanas. Skatos tā laika fotogrāfijas: cilvēki, sejas, bet es gandrīz neko nezinu. Tagad man visas šīs neizrunātās lietas ļoti sāp…"
Uzrunājot atnākušos jauniešus, Sibīrijas pieskārienus baudījušie politiski represētie aicināja neaizmirst šo dienu, neaizmirst nevainīgo cilvēku ciešanas, bet atcerēties Dieva likumu: nedari otram to, ko pats nevēlies, lai darītu tev; izturies pret otru tā, kā vēlies, lai izturas pret tevi. Ja tas tiktu ievērots gan cilvēku, gan valstu attiecībās, nebūtu šādu drūmu lappušu vēstures grāmatās.