Godinot 1949. gada 25. marta deportāciju un komunistiskā genocīda upurus, trešdien pie Šķeltā akmens bija pulcējies krietns skaits cilvēku.
Trešdien, godinot 1949. gada 25. marta deportāciju un komunistiskā genocīda upurus, visā Latvijā notika piemiņas pasākumi.
Tradicionāli piemiņas pasākums notika arī pie Šķeltā akmens Madonā. Arī no Madonas stacijas 1949. gada 25. martā atgāja vilcienu sastāvi ar lopu vagoniem, kuros tika sadzīts liels skaits nevainīgu ģimeņu ar bērniem un sirmgalvjiem (gandrīz 3000 cilvēku), ko padomju vara uzskatīja par tai draudīgiem. Kopumā uz Sibīriju no Latvijas tika deportēti aptuveni 44 000 cilvēku.
Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, uz pasākumu pie Šķeltā akmens šogad bija pulcējies lielāks skaits cilvēku. Vairāk nekā citas reizes bija arī skolu jauniešu. Pasākuma dalībnieku noskaņai muzikālu fonu radīja Madonas Valsts ģimnāzijas un Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolēnu koris, savukārt, jau trešo gadu represijās cietušos, kā arī visus, kam svēta deportāciju upuru piemiņa, uzrunāja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Madonas prāvesta iecirkņa evaņģēlists Agris Pilsums.
– Esam pulcējušies, lai pieminētu tos, kuri palika svešumā, un godinātu to izturību un spēku, kuri atgriezās. Godināsim, lai neaizmirstu. Galvenā šī piemiņas brīža jēga ir, lai nekas tāds nekur vairs nebūtu iespējams un neatkārtotos. Ir noziegumi pret cilvēci, kuriem nav noilguma un cilvēcīgas piedošanas. Viens no tiem ir 1949. gada marta deportācijas. Tās bija iespējamas, tikai balstoties uz iepriekšējiem noziegumiem. Viens no tiem ir noziedzīgais 1939. gada 23. augusta Molotova-Ribentropa pakts par Eiropas sadalīšanu. Divu sabiedroto – hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības -, okupējot Poliju, iesāktais pasaules karš. Interesants fakts: 1939. gada 1. septembrī Polijā iebrūk Vācija. Lielbritānija un Francija piesaka karu Vācijai. 17. septembrī Polijā iebrūk PSRS, taču Lielbritānija un Francija uz to nereaģē. Tālāk seko PSRS iebrukums Somijā un Vācijas uzbrukšana Dānijai, Norvēģijai, Nīderlandei un Beļģijai. 1940. gadā PSRS okupē Lietuvu, Latviju un Igauniju. Sākas Baigais gads, kura kulminācija ir 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Karu iesāka divas valstis, kuras bija savstarpēji vienojušās. Vieni zaudēja, otri uzvarēja. Eiropa tika sadalīta ietekmes zonās. Ģenerālisimuss Staļins Otrā pasaules kara iznākumu uzskatīja ja ne gluži par zaudējumu, tad vismaz par neveiksmi noteikti, jo viņa plāni bija grandiozāki – Eiropas un tai sekojoša pārējās pasaules iekarošana, – par divu noziedzīgu režīmu iekurtā kara gaitu un tajā ierautās Latvijas likteni stāstīja Agris Pilsums.
Savu neapmierinātību Padomju armijas virspavēlnieks paudis ar to, ka ne vien nepieņēmis 1945. gada 9. maija parādi Sarkanajā laukumā, bet tajā pat nepiedalījies.
– Ietekmes zonās nonākušajās okupētajās valstīs tika īstenota lielkrieviski šovinistiskā un staļinistiski čekistiskā politika – genocīds, deportācijas un kolonizācija. Šie ir noziegumi pret cilvēci, kuriem nav noilguma un piedošanas. Diemžēl nedz okupācijas, nedz kolonizācijas sekas pie mums, Latvijā, vēl aizvien nav novērstas. Jā, varam runāt par iecietību, politkorektumu, taču latvietis vēl aizvien nevar justies kā savas zemes saimnieks, jo kolonizatoru cilvēktiesības tiek vērtētas augstāk nekā pamatnācijas tiesības, – par to, ka Otrā pasaules kara un padomju represiju atskaņas joprojām jūtamas Latvijā, runāja evaņģēlists.
Viņš norādīja, ka valsts vara ir pārāk maz darījusi, lai Latvijā būtu mazāk tai nelojālu iedzīvotāju. 2004. gadā skolām jau pilnībā bija jāpāriet uz izglītību valsts valodā, kas tā arī nav noticis.
– Deportāciju upuru piemiņas pasākumos man parasti ir trejādas izjūtas. Pirmkārt, es kā evaņģēliski luteriskās baznīcas garīdznieks vēlos aicināt piedot saviem pāridarītājiem – mīliet savus ienaidniekus, neatmaksājiet ļaunu ar ļaunu. Taču, no otras puses, es kā Latvijas pilsonis un patriots uzskatu, ka noziegumiem pret cilvēci jātop sodītiem ar visu likuma bardzību. Šīs lietas nav pretrunā, jo jau Augustīns un Luters ir teikuši, ka no vienas puses jānāk cilvēciskai piedošanai, bet no otras – jābūt valsts varai, kas nāk ar savu zobenu. Tai ir ne tikai tiesības, bet pat pienākums spriest taisnu tiesu. Ir arī trešā izjūta, proti, ka šo noziegumu iedvesmotāji, organizatori un lielākoties arī izpildītāji jau ir stājušies daudz augstākas tiesas priekšā Es gan vēlētos atgriezties pie tā, ko pirms brīža minēju, – „lai nekas tāds vairs nebūtu iespējams". Ir populārs teiciens, ka vēsture atkārtojas pirmo reizi kā traģēdija, bet otro reizi kā farss. Lai cik smieklīgi mums šķistu kaimiņvalsts politiķu meli un propaganda, tie savā būtībā ir drausmīgi un biedējoši. Ja kādas valsts vadītājs var pateikt, ka 20. gadsimta lielākā traģēdija ir nevis kāds no pasaules kariem, bet gan PSRS sabrukums, tad kaut kas ir nepareizi. Valdis Zatlers savā nesen iznākušajā grāmatā ir minējis, ka Vladimirs Putins ir nevis Krievijas Federācijas prezidents, bet gan padomju specdienestu VDK virtuozs, – uz draudiem, kas nāk no Krievijas, norādīja Agris Pilsums.
Viņš atminējās, kā savulaik klausījies Ojāra Vācieša dzejas lasījumus, kuros dzejnieks lasījis padomju varas aizliegto dzeju – „Pūt, vējiņi", poēmu „Vadoņa augšāmcelšanās", „Jezuītu ceļa dziesma", „Vadoņa atgriešanās" u. c.
– Dzejniekam, lasot savu dzeju, trīcēja rokas. Vai viņš baidījās? Domāju, ka jā. Katra viņa uzstāšanās tolaik varēja būt pēdējā, taču pāri bailēm stāvēja drosme un uzdrīkstēšanās. Cik biedējoši pravietiski poēma skan šodien, kad mums kaimiņos ir atgriezies totalitārisms. Draudi ir lieli. Ko darīt? Nezinu, neesmu politiķis. Politiķiem bija 25 gadi, lai par to domātu. Esmu teologs, tādēļ aicinu lūgt Dievu, –
deportācijās izdzīvojušos, kā arī visus, kas bija pulcējušies pie Šķeltā akmens, lai godinātu totalitārā režīma upuru piemiņu, uzrunāja evaņģēlists.
Neaizmirst piedzīvoto un turēt godā upuru piemiņu, kā arī apzināties draudus pasākumā aicināja arī represēto apvienības Madonas nodaļas vadītāja Elza Serdāne.
– Šobrīd tiek diskutēts par televīzijas programmas izveidi, kas būtu orientēta uz krievu tautības cilvēkiem, lai viņi zinātu, kas notiek Latvijā.
Vienīgais jautājums, ko vēlos zināt, – kādā valodā būs raidījumi šajā programmā? Pēc pašlaik zināmās informācijas, tie būs krievu valodā. Mani izbrīna tas, ka pēc 25 gadiem Latvijā vēl ir cilvēki, kuri neprot latviešu valodu un kam par notiekošo valstī jāziņo krievu valodā. Es aicinātu valdību un Saeimu nodrošināt to, ka raidījumi būtu latviešu valodā, lai tie cilvēki, kuri tos skatās un klausās, mācītos valodu. Esot izsūtījumā, man bija kauns, ka pirmajā domrakstā dabūju vieninieku, jo nezināju krievu valodu, tādēļ ātri vien to apguvu, – savu viedokli pauda Elza Serdāne.
Pēc pasākuma pie Šķeltā akmens represētie devās uz Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēm, kur dalījās atmiņās un pārdzīvojumos.