(Nobeigums. Sākums 24. februāra un 3. marta numurā)
Strasbūra
Ceļš no Parīzes uz Strasbūru izvēršas mierīgs, relaksējošs – jānobrauc tikai 450 km, kas uz iepriekšējās dienās veikto attālumu fona tāds nieks vien ir.
Baudām Francijas ciemus, pilsētiņas, zaļot sākušos laukus un pavasara sauli.
Pirmais pieturas punkts ir Reimsa – pelnīti saukta par idillisku pilsētiņu. Šeit atrodas milzīga katedrāle – noteikti visaugstākā no visām, ko esam redzējuši brauciena laikā. Vitrāžas patiešām ir krāšņas un apbrīnas vērtas, arī vēsture – Reimsas katedrālē viduslaikos kronēti pavisam 25 Francijas karaļi. Pa ceļam uz Strasbūru apmeklējam arī Verdenu – nelielu, bet jauku pilsētu, kuras apkaimē redzami daudzi franču un vācu karavīru kapulauki ar baltajiem krustiem. Pie viena no tiem apstājamies, izkāpjam, bet virs galvām piruetes taisa NATO lidmašīnas… Apskatām vienu no lielākajiem Pirmā pasaules kara kauju laukiem un memoriālu; uz to jābrauc pa serpentīna ceļu. Pats memoriāls, kura atklāšanā savulaik piedalījušies Vācijas kanclers Helmūts Kols un Francijas prezidents Fransuā Miterāns, atrodas pakalna galā, tāpēc izjūtam pāreju no silta un saulaina laika kalna pakājē uz sniegotu, vēsu klimatu virsotnē. Ap memoriālu mutuļo miglas vāli, uz krūmiem sarmas bārkstis 5 cm garumā. Nu tā mazliet spocīgi…
Vakarpusē vēl izstaigājam burvīgās Nansī pilsētas kultūrvēsturisko centru.
Strasbūrā nokļūstam pašā vakarā, un nākamās dienas (13. februāra) rītā jau pulksten 7.30 dodamies uz Eiropas Parlamentu (EP). Tā mītnes atrodas arī Briselē un Luksemburgā, taču Strasbūras EP lielā mērā tiek uzskatīts par visas Eiropas simbolu, kura pamatā ir miera un sadarbības filozofija. No stikla, betona un metāla būvētā parlamenta ēka „Loise Weiss" ir eleganta un vērienīga. Brīžiem jūtamies kā tropu mežos – iekštelpās zaļi apstādījumi, stikloti lifti. Reizi mēnesī uz plenārsēdēm te ierodas 736 deputāti no visām ES dalībvalstīm. Šodien šajā ēkā saimniekot atļauts mums – skolu pārstāvjiem no 22 Eiropas Savienības valstīm. Darbdiena sākas ar drošības kontroli un ieejas apliecību saņemšanu. Tālāk seko iepazīšanās ar dienas darba programmu un dažādās valodās runājošu dalībnieku darba grupu izveidošana. Ir arī kafija, maizītes.
Tad ieņemam savas vietas EP plenārsēžu zālē, lai noklausītos apsveikuma runu. Izjūtas? Vienreizējas! Ne jau katru dienu to var piedzīvot – iejusties svarīgu deputātu ādā… Kad EP administrācijas pārstāvji sniedz informāciju par EP darbību un Eiropas Savienību, klausāmies tulkojumu austiņās angļu valodā, jo Strasbūras EP darba valoda pārsvarā ir franču. Pēc tam pienāk laiks iepazīties arī mums – jauniešiem, tāpēc grupu pārstāvji prezentē savas pilsētas un skolas.
Pēc garšīgām pusdienām EP restorānā uzsākam spēli „Eurogame". Tā ir spēle, kurā jāizveido komandas no 4 dalībniekiem (obligāti no dažādām valstīm) un tad jāatbild uz 28 jautājumiem par ES. Jautājumi ir formulēti visās ES valstu valodās, bet „āķīgākais" ir tas, ka jautājums, piemēram, latviešu valodā nav par Latviju, bet gan par citu valsti.
Pēc tam sešas lielas jauniešu darba grupas pulcējas komisiju sēžu zālēs, lai diskutētu par Eiropas prioritātēm iepriekš sagatavotu tēmu ietvaros. Pati strādāju grupā „Trapeces", un mūsu uzdevums ir diskutēt par tēmu „Vide un atjaunojamā enerģija". Domu apmaiņas gaitā iepazīstos ar dažādu valstu jauniešiem, izdodas pat iegūt jaunus draugus no Francijas, ar kuriem turpmāk varēs sazināties internetā.
Dienas otrajā pusē atkal pulcējamies plenārsēžu zālē, lai noklausītos darba grupu ziņojumus par paveikto. Notiek arī balsojumi par darba grupās izvirzītajiem galvenajiem jautājumiem. Mūsu grupas izvirzītais jautājums ir: vai drīkst izmest atkritumos tik daudz pārtikas, kā to dara ES valstīs? Jaunieši ar pārliecinošu vairākumu nobalso – „NĒ!". Citāds ir balsojuma rezultāts par migrāciju un imigrāciju, un tas dala „JĀ" un „NĒ" apmēram uz pusēm.
Darba dienas pievakarē notiek „Eurogame" fināls, kuru publiski izspēlē 4 veiksmīgākās komandas (4 x 4 dalībnieki); spēlē piedalās arī visi pārējie jaunieši, balsojot no deputātu pultīm par, viņuprāt, pareizo atbildi.
Un tad jau „Euroscola" noslēgums: skan Eiropas Savienības himna, skolu pārstāvji ienes 28 ES valstu karogus, izveido apli, tad kupolu… Mūsu Nikola Latvijas karogu nes cēli – ar mīlestību un lepnumu par savu valsti.
No Strasbūras katrs atvedam EP prezidenta Martina Šulca parakstīto sertifikātu par dalību programmā „Euroscola" un skolai – Eiropas Savienības karogu.
Diena ir bijusi piesātināta un visai spraiga, tāpēc atlikušo vakara daļu veltām, lai mazliet apskatītu Strasbūru – Elzasas apgabala pērli. Ar tramvaju dodamies uz upes un kanālu ieskauto un tiltiem rotāto Strasbūras vecpilsētu. Apbrīnojam arhitektūru, pastaigu laukumus. Kad piestājam pie kādas baznīcas, atskan zvani – it kā baznīca sveicinātu tieši mūs…
Nākamās dienas rītā sākas mājupceļš – visu dienu mūsu sabiedrotais ir autobānis. Skatienam paveras tik skaisti dabasskati, ka negribas pat uz brīdi novērsties vai iesnausties. Vakarpusē nokļūstam villā „Zgoda", kuras saimniece atkal sagaida mūs ar vakariņām, tikai nu jau kā labus paziņas. Arī nākamā diena mums paiet „uz riteņiem". Pats emocionālākais brīdis ir vakarā, kad, dziedādami savas valsts himnu, šķērsojam Latvijas robežu. Lai arī redzējuši tik daudz skaistu vietu un piedzīvojuši neskaitāmus, neaizmirstamus brīžus, pa šīm astoņām dienām esam apjautuši, ka vārdi „nekur nav tik labi kā mājās" spēj būt tik patiesi…
Bet mūsu audzinātāja Rūta Trušele par šo ceļojumu saka tā: „Tā bija milzīga pieredze arī mums – abām skolotājām. Pieredze, kā organizēt šāda veida braucienu (EP piešķir subsīdiju, tiesa, dāsnu, bet pārējais jāizdara pašiem). Tā bija arī pieredze, kā sadarboties ar EP augstiem ierēdņiem un darbiniekiem, kā arī ar kolēģiem no citām ES valstīm. Un galu galā – mūsu „Euroscola" iekrita tieši tajā laikā, kad Latvija ir prezidējošā valsts ES Padomē (Strasbūras EP centrālo ieeju rotā uzraksts par to un Latvijas logo), un vēl – tieši tajā laikā, kad skolā bija projektu nedēļa. Nu tāds īsts Eiropas projekts mums iznāca…"