2012. gada 14. decembrī, zemessargiem sarūpējot pamatīgu blīkšķi, pastāvēt beidza 80. gados būvētais, bet tā arī ekspluatācijā nenodotais Gaiziņkalna skatu tornis.
Tolaik „Starā" jau rakstījām, ka panākumiem vainagojušās Madonas novada pašvaldības pūles noslēgt nomas līgumu ar ASV dzīvojošo Inesi Apeli, kas pārstāv īpašniekus, kuriem pieder zeme Gaiziņkalna virsotnē. Jau dažas dienas pēc torņa nojaukšanas tika rīkots ideju konkurss „Gaiziņkalna skatu tornis un tā apkārtne", kā arī Dabas aizsardzības pārvalde bija sagatavojusi un iesniegusi Kohēzijas fonda projektu, ar kuru saskaņā divu gadu laikā bija jāuzprojektē jaunais tornis.
Diemžēl no šīm labajām iecerēm pagaidām „sausais atlikums" ir vien vecā torņa nojaukšana un būvgružu aizvākšana. Citiem darbiem lielākais šķērslis, kā 26. februāra Madonas novada pašvaldības domes sēdē deputātus informēja uzņēmējdarbības un tūrisma attīstības nodaļas tūrisma darba speciāliste Sanita Soma, ir nespēja rast kopīgus saskares punktus ar Gaiziņa virsotnes zemes īpašniekiem.
– Pirms nepilniem trim gadiem noslēdzām nomas līgumu ar Gaiziņa virsotnes zemes īpašniekiem. Tolaik aktuālākā problēma bija skatu torņa nojaukšana. Līgumā bija paredzēta jauna torņa uzcelšana, kā arī tie darbi, kuri saistījās ar teritorijas apsaimniekošanu un sakārtošanu. Diemžēl jāatzīst, ka līdz šim mums neizdodas sastrādāties ar zemes īpašniekiem un vēl līdz šim brīdim nav juridiski noslēgts zemes nomas līgums. Lielākā problēma ir tā, ka minētajam zemesgabalam ir vairāki kopīpašnieki, kuri nespēj savstarpēji vienoties un sagatavot tādu pilnvaru, kas pašvaldībai ļautu būt likumīgajam nomniekam un īstenot visas tās aktivitātes, kas līguma ietvaros būtu jādara. Zemes īpašnieku pārstāve Inese Apele arī neatrodas Latvijā, un ar viņu tiekamies tikai aptuveni divas reizes gadā. Nepieciešamie dokumenti tika sagatavoti jau pirms trim gadiem, taču process ir neauglīgs. Lai tomēr pietuvotos sapnim par jauna skatu torņa celtniecību Gaiziņa virsotnē, esam uzsākuši sarunas ar zemes īpašnieku, kam pieder Golgāta virsotne. Šā gada sākumā ar viņu tikāmies, apskatījām teritoriju, kur varētu atrasties tornis, taču zemes īpašnieks vēlas saņemt nomas maksu, kas gadā būtu aptuveni 6,5 tūkstoši eiro. Ir arī kāds cits šķērslis. Dabas aizsardzības pārvaldē, vaicājot, vai pārvaldei būtu iebildumi pret torņa atrašanos citā vietā, mūs informēja, ka viņu plānošanas dokumenti paredz torņa būvniecību vietā, kur atradās vecais skatu tornis, – skaidroja Sanita Soma.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters atzina, ka Golgāta virsotne, kas ir tikai aptuveni 12 metru zemāka par vietu, kur tornis atradās līdz šim, nebūtu sliktākā alternatīva, taču arī viņš norādīja uz sarežģījumiem, ko rada dabas aizsardzības plāns.
– Runāju ar Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas pārstāvi, kas pauda, ka būtu labāk, ja tornis atrastos vēsturiskajā vietā. Viņš norādīja, ka pārvalde attīstības dokumentos saistībā ar Eiropas struktūrfondu izmantošanu esošajā plānošanas periodā Gaiziņa torņa celtniecību ir iezīmējusi kā vienu no prioritātēm. Šķērslis Golgāta virsotnei saistās ar dabas aizsardzības plānu, kurā ierakstīts, ka jaunais tornis jābūvē vecā vietā. Tas ir būtisks juridisks šķērslis, jo paredz izmaiņu veikšanu dabas aizsardzības plānā. Pārvaldes vadība pauda gatavību iesaistīties šajā procesā un centīsies pārliecināt zemes īpašniekus par nomas līguma slēgšanu, kas ļautu torni būvēt tā vēsturiskajā atrašanās vietā, – sacīja Andrejs Ceļapīters.
Atsevišķi deputāti aicināja sarunās ar zemes īpašniekiem kā argumentu izmantot Sabiedrības vajadzībām nepieciešamā nekustamā īpašuma atsavināšanas likuma sniegto iespēju konkrēto teritoriju atsavināt ar Saeimas lēmumu.
Deputāts Andris Dombrovskis secināja, ka šajā situācijā zemes īpašnieki izmantojuši pašvaldību, lai atbrīvotos no nevēlamā objekta, taču, kad jāvienojas par jauna skatu torņa būvniecību un citu iepriekš atrunātu saistību pildīšanu, pēkšņi sadarbības vairs nav. Deputāti arī bija neizpratnē, kādēļ jautājums par Gaiziņa, kas ir valsts nozīmes objekts, virsotnes sakārtošanu ir aktuāls vien Madonas novadam. Daudz aktīvāk sava pozīcija būtu jāpauž arī valsts institūcijām.
Andrejs Ceļapīters norādīja, ka jautājuma par zemes atsavināšanu virzīšana varētu paņemt līdz pat desmit gadiem, līdz ar to neizdotos piesaistīt Eiropas līdzfinansējumu torņa būvniecībai, kas noteikti nebūs lēta. Kā būtisku faktoru viņš norādīja arī to, ka zemes īpašnieki ir ASV pilsoņi, tas varētu apgrūtināt jautājuma izskatīšanu.
– Ne vienmēr mums ir jāskrien pēc Eiropas naudas. Šodien tā ir, iespējams, būs arī pēc pieciem un desmit gadiem. Arī šajos trīs gados nekas nav pavirzījies uz priekšu, un, ja mēs turpināsim ar zemes īpašniekiem auklēties kā līdz šim, varu galvot, ka torni nemūžam neuzbūvēsim. Šī vieta ir nacionālas nozīmes objekts, un, ja nespējam vienoties ar zemes īpašniekiem, mums ir jābūt gataviem vērsties Saeimā, – savu viedokli pamatoja Andris Dombrovskis.
Domes priekšsēdētājs atzina, ka problēmai ir divi risinājumi – būvēt torni citur, taču tādā gadījumā jārēķinās ar juridiskām problēmām, kas radīsies saistībā ar izmaiņu veikšanu dabas aizsardzības plānā, vai arī turpināt sarunas ar zemes īpašniekiem, neizslēdzot iespēju sarunu gaitā izmantot dažus no argumentiem, kas izskanēja domes sēdē. Vairāki deputāti neslēpa, ka, sarunām nonākot strupceļā, atbalstītu jau iepriekš minēto iespēju zemi atsavināt ar Saeimas lēmumu, kas, lai gan būtu ilgs process, vismaz dotu pašvaldībai iespēju īstenot tos plānus, kas saistīti ar Latvijas augstākās virsotnes sakārtošanu.